Koronavīrusa nestās krīzes priekšā nonākušas arī attiecības starp nekustamā īpašuma iznomātājiem, nomniekiem un finansētājiem. Lai sadarbība kļūtu spēcīgāka, nevis sagrūtu, šai situācijai nevajag pieiet kā pokera spēlei, kur uzvarēt palīdz blefs un agresīvi gājieni.
Kā palikt virs ūdens
Laikā, kad cilvēku pārvietošanās ir ierobežota un daudzas lietas notiek vai var tikt veiktas attālināti, cieš ļoti daudzi uzņēmumi, un to prioritāte pašlaik ir uzņēmējdarbības noturēšana virs ūdens – izmaksu samazināšana un likviditātes uzlabošana.
Ir vairāki iespējamie rīcības scenāriji – prasīt bankām labvēlības periodu paņemtajiem kredītiem, informēt piegādātājus par maksājumu kavēšanu vai atlaist darbiniekus.
Pēdējais scenārijs noteikti ir vispersoniskākais un līdz ar to arī visnepatīkamākais, un, visticamāk, tas tiek vai tiks īstenots kā pēdējais. Tātad atliek divi varianti – bankas un piegādātāji, tajā skaitā nekustamā īpašuma iznomātāji.
Mīts par nelaužamu līgumu
Pēdējā laikā nekustamā īpašuma nozarē bieži nākas dzirdēt terminus “force majeure” vai “nelaužams nomas līgums”, taču Covid-19 kārtējo reizi parāda, ka šie termini iznomātājiem rada vien mānīgu drošības sajūtu.
Patiesībā nomnieku šodienas problēmas kļūs par iznomātāju problēmām rītdien, neskatoties uz to, kas rakstīts līgumā.
Pašlaik aizdevumi komercīpašumiem neiekļaujas valsts atbalsta pasākumos, kas, no vienas puses, ir loģiski. Ja valstij ir pieejami ierobežoti resursi, tad tos jāizmanto tur, kur to visvairāk vajag, un droši vien var piekrist, ka nekustamajā īpašumā dzīvība ar laiku atgriezīsies, bet tajā pašā laikā ražošanas uzņēmumos tas var arī nenotikt.
Ir apsveicama publiskā sektora iniciatīva par nomas maksas samazināšanu vai pat atbrīvošanu, bet aicinājums tāpat rīkoties arī privātajiem īpašniekiem ir pārāk agresīvs, jo nozīmē, ka visas problēmas tiek pārliktas uz īpašnieku un arī banku kā šīs uzņēmējdarbības jomas finansētāju pleciem.
No otras puses, ražošanas uzņēmumi saņem valsts atbalstu, lai nodrošinātu likviditāti, tajā skaitā veiktu nomas maksājumus, bet telpu noma, visticamāk, ir viena no pēdējām lietām, par kurām šajos apstākļos gribas maksāt.
Grūtībās nonāk arī milži
Izskatās, ka trūkst vienotas pieejas, kā ar šo problēmu tikt galā, un situācija Latvijā ir tieši tāda pati, kā citās pasaules valstīs.
Piemēram, ASV aprīļa nomas rēķinus pilnā apmērā nav apmaksājusi gandrīz puse mazo un vidējo uzņēmumu.
Arī ēdinātājs “Subway” publiski paziņojis, ka plāno samazināt vai atlikt nomas maksājumus vairāk nekā 20 tūkstošos lokāciju, un pat tādi smagsvari kā “Adidas” Vācijā paziņoja, ka nemaksās vai atliks maksājumus tirdzniecības platību īpašniekiem.
Pēdējie gan pēc liela publiska nosodījuma atvainojās un sedza visas saistības pret iznomātājiem. Tajā pašā laikā viens no vadošajiem ASV tirdzniecības centru īpašniekiem “Taubman Centers” saviem nomniekiem pieprasa veikt nomas maksājumus, neskatoties uz to, ka tirdzniecības centri ir slēgti un nomnieku saimnieciskā darbība nenotiek. Ko tad īsti darīt?
Pokera paņēmieni nelīdzēs
Jebkura krīze vai nu stiprina attiecības starp sadarbības partneriem, vai tieši pretēji – spēj tās sagraut. Tāpēc šai situācijai nevajag pieiet kā pokera spēlei, kur ar blefu un agresīviem gājieniem kāds var uzvarēt un palikt kā pēdējais pie galda.
Šī nestandarta situācija prasa nestandarta pieeju un visiem spēlētājiem ir jāatklāj savas kārtis, lai turpināt spēli varētu pēc iespējas ilgāk un lielākā spēlētāju skaitā.
Nekustamais īpašums tiek būvēts, lai kalpotu ilgtermiņā. Tāpēc ilgtermiņā vajadzētu domāt par sadarbību starp iznomātāju, nomnieku un arī finansētāju.
Tāpēc aicinātu tos uzņēmumus, kuri var atļauties maksāt nomas maksas, tieši tā arī darīt. Savukārt, tos, kuriem patiešām ir problēmas – laicīgi runāt ar iznomātāju, lai problēmas risinātu pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl nav par vēlu.
