“Bankas lielais pluss ir dažādība – ik brīdi paveras iespējas, par kurām iepriekš es pat nebiju nojautusi.”
Amanda Siliņa SEB komandā ir jau piecus gadus un pēdējos divus viņa strādā par projektu vadītāju produktu un tehnoloģiju attīstības nodaļā, taču Amandas karjera bankā aizsākās kā Youth LAB programmas dalībniecei.
Uzzināt vairāk
“Ja gribas apgūt ko jaunu, nevajag baidīties jautāt”
Ģirts Priede 17 gadu ilgajā karjerā ir iepazinis dažādas bankas darbības puses, tostarp arī darbu biznesa attīstībā, kur bijusi iespēja vadīt nozīmīgas biznesa transformācijas. Šobrīd Ģirts ir atbildīgs par MVU, meklējot veidus kā apkalpot mūsu klientus uzņēmumus.
Uzzināt vairāk
“Mana darba vide ir dinamiska - tas ir gana izaicinoši”
Gita Bergmane atzīst, ka nekad nav bijusi sajūta, ka vajadzētu mainīt darba vietu tikai mainīšanas pēc, jo klientu intereses un vērtības strauji mainās, līdz ar to darba vide ir dinamiska. Tas ir izaicinājums, kas rada piepildījumu.
Uzzināt vairāk
“Drošākais ceļš uz vadošu amatu ir iniciatīva un sevis pilnveidošana”
Jāņa Ozoliņa pieredze bankā ir bijusi diezgan daudzpusīga – kopumā viņš ir strādājis kādos desmit dažādos amatos. Viņš ir pārliecināts, ka drošākais ceļš uz vadošu amatu lielā organizācijā ir iniciatīvas izrādīšana un sevis pilnveidošana.
Uzzināt vairāk
“Lielākā mums pieejamā vērtība – kolēģu pieredze”
Nellija Strazda bankā strādā jau 20 gadus un šobrīd vada Retail kreditēšanas centru. Viņa atzīst, ka milzīga priekšrocība lielā organizācijā ir kontaktu loks, kolēģi, no kuriem var mācīties. Ir miljons veidu, – kā.
Uzzināt vairāk
“Finanšu sektorā es atgriezos pateicoties ilgtspējas tēmai”
Viktors Toropovs atbildīgs par vienu no mūsdienu pasaulē aktuālākajām jomām - ilgtspēju. Viņu aizrauj iespēja strādāt arī ar citiem uzņēmumiem un sabiedrību, lai aktualizētu ilgtspējas nozīmi un kaut ko izmainītu nākamajām paaudzēm.
Uzzināt vairāk
Amanda Siliņa
Produktu attīstības pārvaldes projektu vadītāja
Kā nonāci SEB bankā?
Sāku kā Youth LAB programmas dalībniece, nonācu pašā šīs programmas sākumā, 2018. gadā. Kā praktikante strādāju Mārketinga un komunikācijas nodaļā, mēs veidojām saturu par Youth LAB programmu un darbu bankā. Jā, pirms tam man vēl bija ļoti vērtīga ēnošanas pieredze – ēnoju bankas Komunikācijas pārvaldes vadītāju un tā guvu ieskatu bankas darbā. Bakalaura pēdējā kursā šie kontakti palīdzēja nonākt līdz prakses iespējām, kas pēc 5 mēnešiem pārvērtās pamatdarbā.
Kas bija izaicinošākais Tev kā jaunai darbiniecei, kura uzsāka darbu lielā organizācijā un vēlāk, nomainot darbības jomu?
Sākumā lielākais izaicinājums ir saprast, kā viss darbojas. Kad tu nonāc jaunā kolektīvā, starp cilvēkiem, kuriem viss šķiet pašsaprotams, pirmajā brīdī var pārņemt zināms apjukums. Tāpēc vadītāja un kolēģu atbalsts ikvienam jaunpienācējam ir tik nozīmīgs. Tas palīdz noorientēties, saprast organizācijas vērtības, struktūru un procesus, to, kā tiek pieņemti lēmumi. Lielā organizācijā tas ir īpaši svarīgi, jo sākumā jau cilvēks nezina, kurš par ko ir atbildīgs, pie kā jāvēršas un tamlīdzīgi. Man šajā jomā nenovērtējamu atbalstu sniedza mana tagadējā vadītāja, jo savas karjeras laikā bankā esmu kardināli nomainījusi profesionālās darbības lauku. Ar profesionālas vadītājas un mentora atbalstu pāris mēnešu laikā spēju pilnībā iejusties, saprast, kas un kā un ķerties pie pirmajiem projektiem.
Ko Tu šobrīd dari bankā?
Vadu liela mēroga projektus, kuros ir iesaistīti vairāki cilvēki un nodaļas. Palīdzu ieviest šajā procesā struktūru un mērķtiecīgu virzību, lai savlaicīgi tiktu identificētas vājās vietas, novērsti trūkumi un projekts tiktu novadīts līdz galam. Esam sava veida universālie “kareivji”, jo visdaudzveidīgākās problēmas ir jāatrisina vai nu pašu spēkiem, vai jāatrod kāds, kurš to varētu paveikt.
Kas tev visvairāk patīk savā darbā?
Tas, ka ir ļoti daudz nezināmā, – var iet dažādos virzienos, risināt problēmu atšķirīgos veidos, un nekad nav zināms, kurš no tiem būs pareizākais. Kopā ar kolēģiem mēģinām dažādus veidus un pieejas, līdz nonākam pie īstās. Laika parasti ir maz, un apvienojumā ar šo neziņu, – tas ir liels izaicinājums. Bet man patīk.
Tu pirms tam strādāji kā analītiķe bankā tehnoloģiju virzienā, bet tad nomainīji darbu uz projektu vadību. Kāpēc, un, kāda ir galvenā atšķirība?
Pēc maģistra daba pabeigšanas šķita, ka viens liels posms manā dzīvē ir noslēdzies un gribējās kādas lielākas pārmaiņas. Tāpēc atsaucos šai vakancei uz projekta vadītāja amatu. Jāsaka, ka arī mans iepriekšējais vadītājs bija atbalstošs, jo saprata manu vēlmi pēc pārmaiņām. Galvenā atšķirība starp eksperta un projekta vadītāja darbu, ir tajā, ka eksperts ieiet dziļi detaļās, bet projektu vadībā ir jāsaglabā visaptverošs skats, apzinoties, ka konkrētais projekts ir daļa no kāda lielāka procesa.
Cik nozīmīga Tev ir piederības sajūta savai komandai, organizācijai?
Ļoti nozīmīga. Vismaz trīs dienas mēs strādājam birojā, bet pārējās var strādāt attālināti. Es biežāk strādāju birojā, jo piederības sajūta komandai man ir svarīga. Runa nav tikai par maniem tiešajiem kolēģiem, bet par SEB kopumā, – projektu vadībā nav tik izteikta piederības sajūta vienai vai otrai struktūrvienībai, bet visai organizācijai. Tā ir laba un bagātinoša sajūta, jo tu ikdienā redzi, cik daudzveidīgi cilvēki šeit strādā. Tas mani iedvesmo.
Kas raksturo labu vadītāju?
Vispirms tā ir komunikācija ar darbiniekiem, kas ļauj mums justies novērtētiem un saprast, ka veicam vērtīgu darbu. Otra svarīgā lieta ir autoritāte. Es apbrīnoju savu vadītāju, kur spēj būt gan atvērta un draudzīga, vienlaikus saglabājot profesionālo stāju un spējot būt konstruktīvai arī kritiskās situācijās. Tās ir īpašības, kas darbiniekos raisa cieņu, bet panākt to ir ļoti grūti. Te ir daudz līdzību ar labu skolotāju, kurš spēj būt draudzīgs un vienlaikus spēj panākt rezultātu.
Vai Tavā karjerā gaidāmas jaunas pārmaiņas?
Esmu vienmēr atvērta dažādām iespējām. Mana pieredze vienu reizi krasi nomainot darbības jomu pierādīja, ka ir vērts pārvarēt bailes no pārmaiņām. Arī man tādas bija, jo esmu visu dzīvi bijusi saistīta ar matemātiku, un bija loģiski, ka nonācu tehnoloģiju jomā. Atteikties no jomas, kurā biju tik daudz ieguldījusies, nebija viegli, taču šī jaunā pieredze man patiešām patīk. Un manas analītiskās prasmes jau nekur nav zudušas – tās noder tagad, projektu vadībā. Tāpēc ir svarīgi nebaidīties no pārmaiņām, bet meklēt to, kas tev patiešām rada prieku un gandarījumu. Man ļoti svarīga ir eksperta dimensija, kas projektu vadībā mazliet pietrūkst. Bankas lielais pluss ir dažādība – ik brīdi paveras iespējas, par kurām iepriekš es pat nebiju nojautusi.
Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri domā par darbu bankā, bet nav vēl spēruši konkrētus soļus?
Vispirms būtu svarīgi saprast, kāda ir iekšējā motivācija? Ja tā ir skaidra, tad ir daudz vieglāk arī saprast iespējamo profesionālās karjeras ceļu. Noteikti ieteiktu tuvāk iepazīt jomu, kurā domā turpināt strādāt. YouthLAB prakse tam ir izcila iespēja. Un atkārtošos – ir vērts pamēģināt, tikšanās ar kolēģiem un ikdienas uzdevumi dos vērtīgu pieredzi. Pēc tam nav jāmokās ar pašpārmetumiem, ka man taču bija tāda vai šāda iespēja, kuru es neizmantoju.
SEB kultūru balsta trīs nozīmīga vērtības – attiecības, izaugsme un ilgtermiņa domāšana. Kura no tām ir visvairāk palīdzējusi Tavā karjerā?
Attiecības. Esmu ļoti komunikabls cilvēks, – jau vasaras praksē un vēlāk, strādājot tehnoloģiju virzienā, man izveidojās labs kontakts ar daudziem kolēģiem, un tagad es redzu, cik tas ir bijis un ir noderīgi. Man vienmēr ir bijis svarīgi aprunāties ar kolēģiem arī ārpus darba tematiem, un tas jau arī veido to atvērto un pozitīvo attiecību kultūru, par ko parasti tā priecājas SEB jaunie darbinieki. Cilvēki šeit palīdz viens otram, nevis sacenšas.
Ģirts Priede
Atbildīgs par MVU finansēšanu
Pastāsti par savu karjeras ceļu SEB bankā – kādās jomās un amatos esi darbojies? Kas Tev, atskatoties uz savu plašo pieredzi, savā karjeras attīstībā ir šķitis visaizraujošākais vai pamācošākais?
Es sāku strādāt bankā 2007. gada rudenī. Atceros, ka saņēmu savu pirmo ceturkšņa prēmiju par pārdotiem produktiem un tā arī bija pēdējā, jo 2008. gadā ieskrējās pasaules finanšu krīze. Sāku savu darbu Liepājas filiālē par darījumu vadītāju, bet jau pēc pusotra gada no kredītu došanas vajadzēja pieslēgties kredītu atgūšanai Rīgā. Šis tiešām bija interesants darba periods, daudziem cilvēkiem izdevās palīdzēt, daudziem nācās atvērt acis, ka uzņemtās saistības nebūs atmaksājamas.
Pēc tam jau īsu brīdi nostrādāju klientu apkalpošanas centrā. Pēc tam vairākus gadus vadīju Tukuma filiāli, kur priecājos par iespēju iepazīt lauksaimniecības un arī atsevišķus ražošanas uzņēmumus, ar kuriem SEB bankai izveidojusies ilgtermiņa sadarbība. Vēlāk man piedāvāja vadīt Rīdzenes uzņēmumu apkalpošanas centru, kura arī bija mana ilgākā pozīcija SEB bankā.
Varēju izbaudīt visu Vecrīgas šarmu, sākot ar ielu muzikantiem līdz uzņēmīgiem cilvēkiem, kas nāca uz banku.
Protams, arī daudzi interesanti brīži ar kolēģiem un klienti ar ļoti dažādiem darbības stiliem. 2017. gadā sāku strādāt par MVU segmenta vadītāju. Priekšā bija bankas sistēmas nomaiņa, kas mums nozīmēja dažādas biznesa transformācijas. Ļoti vērtīgas pieredzes laiks, jo darbā ar klientiem viss notiek atkarībā no tā, kas vajadzīgs klientam, savukārt biznesa attīstība savs laiks jāplāno nedēļām uz priekšu atkarībā no projektiem. 2021. gadā atgriezos Retail biznesā, un tagad esmu atbildīgs par MVU kredītportfeli un kopā ar kolēģiem cenšamies atrast efektīvāko veidu kā apkalpot mūsu klientus uzņēmumus, nezaudējot personīgo komunikāciju un nodrošinot ātru apkalpošanu.
Šodien no interesantiem pieredzes stāstiem atceros, ka sāku strādāt laikā, kad pieauga EURIBOR likmes un kādam kolēģiem pavaicāju vai EURIBOR var būt arī negatīvs. Tālajā 2007. gadā kolēģis no sirds izsmējās un teica, lai tādus jautājumus es paturot pie sevis. Tas tikai parāda cik straujā laikā mēs šobrīd strādājam.
Vai ir bijuši brīži, kad juties iestrēdzis savā karjeras attīstībā? Kā tiki ar šiem momentiem galā?
Jāsaka, ka laikam neesmu juties iestrēdzis. Ir bijuši citi piedāvājumi, kas likuši izvērtēt, kāpēc es strādāju SEB bankā tik ilgi un kas ir tas, kas mani šeit notur. Katrā ziņā darbs biznesa attīstībā bija ļoti interesants, taču tas arī palīdzēja saprast, ka uzņēmumu finanses un uzņēmējdarbība tomēr ir tā joma, kas mani tiešām ļoti interesē. Sapratu, ka nevēlos no tā attālināties, jo tā ir joma, kur jāseko līdzi tendencēm un attīstībai, lai tiktu līdzi. Turklāt šis zināšanas noder, gan darbā kreditēšanā, gan arī analizējot uzņēmumus investīcijām privātajā dzīvē.
Katrā ziņā ar kolēģiem, ar kuriem esmu par to runājis, vienmēr esmu iedrošinājis pamēģināt kaut ko citu bankas ietvaros, uzņēmums ir ļoti liels un funkcijas ir ļoti dažādas. Esmu centies savus darbiniekus atbalstīt, arī ja tas ir zaudējums manai komandai, tomēr labāk, ja labs kolēģis paliek bankā, nevis dodas uz citu uzņēmumu. Man šķiet, tā būtu jādomā visiem vadītājiem.
Vai ir nācies arī ļoti mērķtiecīgi attīstīt kādas kompetences, lai pakāptos augstāk vai uz kādu citu jomu? Kādas bija tās kompetences un cik viegli vai grūti bija ko jaunu apgūt?
Mana recepte ir bieži lietot frāzi: “Man ir stulbs jautājums…” Bankā ir ļoti daudz dažādu jomu un kolēģi ir ne tikai eksperti, bet arī atsaucīgi, līdz ar to, ja kaut kas nav skaidrs, var vienkārši pajautāt. Uzskatu, ka šis ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai palielinātu izpratni par procesiem.
Ja ir interese mainīt jomu, domāju, ka vienkārši jābūt godīgam pret savu potenciālo vadītāju un kolēģiem. Potenciālajam vadītājam jāizstāsta sava esošā pieredze un iemesli, kāpēc interesē jauna joma bankā, reāli atzīstoties savās priekšzināšanās.
Aizejot uz biznesa attīstību, man apkārt bija ļoti pieredzējuši kolēģi un bieži viņiem jautāju – kā tu darītu vienu vai citu lietu. Un, godīgi, mani neinteresē, vai kādam esmu licies kaitinošs vai pārāk uzbāzīgs, jo cilvēkiem vienmēr ir izvēle un iespēja tev atteikt. Pats sev atgādinu, ka neviens tik daudz un ilgi par mani nedomā, kā es pats par sevi. Līdz ar to nevajag baidīties jautāt.
Gita Bergmane
Finansēšanas produktu nodaļas vecākā biznesa attīstītāja
Lūdzu, pastāsti par savu karjeru un kā izvēlējies lūkoties pēc jauna izaicinājuma bankā?
Lielākā daļa manu darba gaitu, kas kopā ir gandrīz 20 gadi, tieši un precīzi saistītas ar banku sektoru. Ilgākā pieredze man ir bijusi kredītiestādē, strādājot klientu apkalpošanā, sākot kā klientu apkalpošanas speciālistam, pēc tam kā klientu centra speciālistam, iegūstot pieredzi un iemaņas, kļūstot par kreditēšanas speciālistu. Pēdējais amats man bija kā privātpersonu privāto darījumu vadītājai, pārvaldot 600-700 cilvēku lielu klientu portfeli. Faktiski pāris gados darbs bija pāraudzis citā līmenī. Pienāca brīdis, kad gribēju mēģināt kaut ko citu.
SEB bankā, kur mani uzrunāja fakts, ka šis amats bija tieši otra puse klientu apkalpošanai. Tajā brīdī sapratu, ka tā ir vieta, kur varu sevi attīstīt, jo es zināju klientu apkalpošanas daļu, un nonākšana otrā pusē bija kā pēctecība, kas pavērtu iespējas likt lietā uzkrāto pieredzi un zināšanas.
Vai nebija bail doties citā virzienā, zinot, ka nāksies apgūt daudz jauna?
Bail nebija pilnīgi noteikti, drīzāk tieši pretēji – manī bija liela pārliecība, ka, balstoties uz savu pieredzi un zināšanām un papildus ieguldot lielu centību un apņēmību, es varētu labi tikt galā ar jaunajiem pienākumiem.
Sākot darbu biznesa attīstībā, manas gaidas par to, cik viegli vai grūti kaut ko izmainīt produktu piedāvājumā vai biznesa procesos, mainījās. Sapratu ka viss, kas no malas liekas pats par sevi saprotams, vienkāršs un ātri izdarāms – patiesībā prasa lielu piepūli, daudzu cilvēku iesaisti un rūpīgu un detalizētu plānošanu un pilnīgi citas zināšanas. Skaidrs, ka līdzšinējai pieredzei bija pievienotā vērtība, taču būtiskāk bija tas, ka bankā man pavērās pilnīgi cits redzējums par to, cik daudz gribu iemācīties, apgūt un saprast, strādājot biznesa attīstībā.
Kādus bonusus tu redzi no horizontālās izaugsmes un kā tas apmierina tavas ambīcijas?
Viss atkarīgs no personīgajām vīzijām, pārliecības un mērķiem, ko vēlies dzīvē sasniegt, vai tās ir karjeras pozīcijas vertikālā līknē, piemēram, tagad esmu speciālists, bet gribu būt par nodaļas vadītāju, vai kaut kas cits.
Esmu no tiem cilvēkiem, kam ir uzkrāta zināšanas un esmu profesionālis, ko kolēģi novērtē. Labprāt dalos pieredzē – mani priecē, ja pie manis nāk kolēģi kā pie eksperta pēc padoma. Man ir uzkrāta pieredze, un, uzņemoties jaunu darba uzdevumu vai projektu, ir skaidra vīzija, kā process notiks, kāds būs rīcības plāns un kādam ir jābūt sagaidāmajam rezultātam.
Esošā pozīcija ir dinamiska un mainīga. Noteikti nejūtos, ka esmu miera zonā, kur katra diena ir vienāda. Projekti, tirgus, klientu intereses un vērtības strauji mainās, līdz ar to arī mums kā bankai ir jānāk ar jaunām un jālabo vecās idejas. Tas ir izaicinājums, kas rada piepildījumu. Man nekad nav bijusi sajūta, ka vajadzētu mainīt darba vietu tikai mainīšanas pēc, piemēram, nosakot trīs vai piecus gadus kā maksimumu. Būtiskāk, cik interesanti tev ir nākt uz darbu, vai patīk tas, ko dari, vai ir jaunas idejas? Ja darba vide ir dinamiska, mainīga, nepārtraukti nāk jauni projekti, notiek attīstība, tad tas ir pietiekoši izaicinoši, lai sevi piepildītu un justos interesanti, un darbu darītu arī vairākus gadus pēc kārtas.
Nellija Strazda
Rīgas uzņēmumu finansēšanas pārvaldes vadītāja
Lūdzu pastāsti par savu karjeras pieredzi SEB bankā, – kādā jomā sāki darbu, un, kā esi nonākusi līdz šā brīža amatam?
Bankā esmu kopš 2004. gada, jau 20! Tolaik dabūt darbu bankā bija salīdzinoši grūti. Bankās pamatā strādāja tie, kuriem tur bija paziņas, man tādu nebija. Pamatizglītība man ir citā sfērā – juridiskajā. Jā, bet man paveicās – pēc darba devēju rīkotajām atvērto durvju dienām, kur varēja iesniegt CV, saņēmu zvanu no bankas un sāku darbu bankā kā kredītu uzraudzības speciāliste, un pamatā strādāju ar privātpersonām izsniegtu aizdevumu kavējumiem, maksātnespējas pazīmēm. Gāju uz tiesu, sniedzu prasības pieteikumus, pārstāvēju banku.
Mana karjera pamazām gāja uz augšu. No sākuma strādāju tikai ar nelieliem prasījumiem, tad ar lielākiem hipotekārajiem kredītiem, tad ar uzņēmumiem, un pēc tam arī ar restrukturizācijas jautājumiem. Ļoti dinamisks, interesants laiks. Man ir saglabājušās kolosālas attiecības ar tā laika kolēģiem. 2012. gadā es pārslēdzos uz darbu SEB Līzingā, vadot uzņēmumu un ikdienā strādājot ar klientiem un partneriem.
Šo mirkli laikam var fiksēt kā strauju pavērsienu tavā karjerā?
Jā, tas bija izteiktākais brīdis, kad esmu visvairāk profesionāli augusi. Ja grafiski attēlo tā saucamo learning curve, šī līkne atgādina hokeja nūju – ir ļoti daudz jāapgūst īsā laikā.
Šī pozīcija savā būtība bija ļoti izaicinoša, jo biju vienīgā daiļā dzimuma pārstāve Līzinga devēju asociācijā. Bija daudz jāinvestē zināšanās un attiecībās, lai nopelnītu reputāciju un uzticību.
Kad uzkrājās pirmā pieredze un zināšanas, tad bija iespējama strauja izaugsme. Vienubrīd būtiski mainījās komanda, mums kopīgiem spēkiem izdevās ne tikai sasniegt iespaidīgus biznesa rezultātus, bet arī radīt tādu vidi, ka... atceros, bija viens no komandas saliedēšanās pasākumiem, tas bija 100% apmeklēts, mēs dejojām vakara ballē un bija sajūta, ka mums viss ir iespējams. Viss ir pa spēkam. Es sajutu, ka esmu daļa no lielām, nozīmīgām pārmaiņām, jo, kad atnācu, noskaņojums bija pilnīgi cits, cilvēki bija diezgan depresīvi. Vajadzēja salikt pareizos uzsvarus un kopā ar komandu, klientiem un partneriem mums tas izdevās. Un tad, pēc aptuveni četriem gadiem, iestājās rutīna.
Ko iesāki, kad palika garlaicīgi?
Pēc darba Līzingā sapratu, ka esmu no tā saucamajiem pārmaiņu menedžeriem. Man ir grūti ilgstoši būt vienā pozīcijā un vienkārši nodarboties ar procesu uzturēšanu. Ir cilvēki, kuri perfekti strādā šādā režīmā, kuri var savu iemaņu klāstu visu laiku slīpēt un kļūt par labākajiem ekspertiem savā jomā. Es tā nevaru. Kad ieeju kādā jaunā lietā, man ir jāiziet cauri visiem galvenajiem posmiem: storming, forming, performing. Kad pienāk performing posms, un tu jūti, ka kuģis jau iet uz priekšu pats, tu neesi vairs tur vajadzīgs. Un tad tas ir jāatstāj, lai uzsāktu ko jaunu. Šādos brīžos es pati vienmēr iniciēju sarunas, ka gribu darīt ko citu.
Es uzņēmos biznesa segmentu un Inovāciju pārvaldes vadību – man tā jau atkal bija pilnīgi jauna joma, kurā nostrādāju nepilnus divus gadus. Ticu tam, ka, ja pats ļoti skaidri saproti, ko gribi, tad ir vienkārši jārīkojas, lai to sasniegtu. Vienmēr esmu zinājusi, ka bankā ir patiešām līdz saknei jāsaprot, ko nozīmē finansēt klientu.
Ko vēl esi darījusi bankā?
Man patīk apgūt jaunas lietas. Un bankā man ir bijusi iespēja iedziļināties kreditēšanā - jomā ar ļoti niansētām lietām, detalizētu regulāciju.
Ar pateicību novērtēju to laiku un kolēģus, kuri man palīdzēja. Biju Stokholmā uz pieredzes apmaiņu, kur atkal dažu dienu laikā guvu mācīšanās pieredzi. Vēlāk mans vadītājs iedrošināja un sāku strādāt par Retail kreditēšanas centra vadītāju.
No sirds ticu tam, ka cilvēki, kuri strādā bankā ir ļoti kompetenti. Tāpēc mans sev definētais uzdevums ir ļaut cilvēkiem darīt viņu darbu, procesos neiejaukties, kamēr viss strādā. Pieslēdzos tajos jautājumos, kad vajag koordinēt kaut kādas stratēģiskās lietas, izmaiņas. Jā, bet runājot par pārmaiņām un izaicinājumiem, kurus esmu sev nemitīgi izvirzījusi, – varu teikt, ka ir jābūt drosmīgam, jo vienmēr ir bail šķirties no kaut kā pazīstama, pārbaudīta.
Ko vari ieteikt cilvēkiem, kuri vēlas pārmaiņas savā karjerā, bet nezina, ar ko un kā sākt?
Pirmkārt, ir jāieklausās, ko saka iekšējā balss. Vai Tev joprojām patīk tas, ko Tu ikdienā dari, vai tas liek tev justies enerģiskam, novērtētam un vai tas rada pievienoto vērtību? Ja atbilde ir “jā” – nav pamata sevi mākslīgi izaicināt. Ja šaubies – padomā, kas būtu Tavs nākamais solis.
Zinu to, ka bailes var pārvarēt, bet daudz grūtāk ir ar slinkumu. Nezinu nevienu gadījumu, kad cilvēks neko nedarītu un gūtu kādus lielus sasniegumus. Tā nenotiek.
Man ļoti palīdzēja un palīdz cieša apņemšanās, kuru pati sev sen atpakaļ izvirzīju, ka es šeit strādāšu, nekur prom neiešu. Skaidra apziņa, ko es gribu sasniegt, un, kas tam pietrūkst. Ir svarīgi gūt tādu iekšēju skaidrību, un tad var soli pa solim virzīties uz priekšu – apgūt praktiskas iemaņas, pieredzi un kompetences, lai rezultātā saliekas pilna bilde (līdzīgi kā puzles gabaliņi). Milzīga priekšrocība lielā organizācijā ir kontaktu loks, kolēģi, no kuriem var mācīties. Ir miljons veidu, – kā. Tu vari lūgt mentoru, vari vienkārši skatīties uz tiem cilvēkiem, vērot ko un kā viņi dara, un izdarīt secinājumus. Vari mēģināt paēnot kādu kolēģi no Tevi interesējošās jomas, mācīties kaut kādas lietas akadēmiski, lasīt. Karjeras pārmaiņu brīžos ieteiktu aprunāties primāri ar savu vadītāju. Es ik pa laikam runāju arī ar kolēģiem, kuriem ir lielāka pieredze, lai notestētu savas izjūtas un domas. Šī ir kolosāla priekšrocība – tik draudzīga organizācijas kultūra un uzticības līmenis. Gribu iedrošināt cilvēkus griezties pēc padoma pie tiem, kuriem viņi uzticas, un pārrunāt, vai viņi iesaka karjeru virzīt tajā vai citā virzienā. Un pēc tam izmantot visas pieejamās mentoru iespējas. Esmu to izmantojusi, un man tas ir bijis ļoti noderīgi.
Kā tikt galā ar bailēm no potenciālas neizdošanās, no pārmaiņām?
Drošību var iegūt sarunājoties. Ir atklāti un kārtīgi jāizrunājas par to, ko esi iecerējis, ko gribētu. Tas ir ļoti svarīgi, – man ir jānodrošina, ka cilvēks ir varējis praktizēties jomā, kurā grib strādāt. Pusgada pārrunas ir lielisks instruments, lai ilgtermiņā plānotu karjeru, – stāsts ir ne tikai par to, kā tu jūties šodien, bet kā tu plāno, kur gribi nokļūt tuvākajā laikā. Tikpat labi var būt, ka šodien ir lieliski un nekur tu neplāno doties, un to es ļoti cienu. Galvenais lai cilvēkam joprojām deg acis. Ir jābūt godīgam attiecībā pret sevi – ja jūti, ka komforts ir pārāk liels, nav izaicinājumu, jāiet tālāk. Ja gribi palikt tai pašā vietā, tad ir jādomā, kā uzņemties vairāk pienākumu. SEB ir organizācija, kur veidot kontaktus. Tik daudz brīnišķīgu prātu un cilvēku vienuviet! No katra var kaut ko mācīties, tikai pašam jāsaprot, ko un kā gribi sasniegt.
Jānis Ozoliņš
Finansēšanas produktu nodaļas vecākā biznesa attīstītāja
SEB bankas lielo uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Jānis Ozoliņš bankā strādā jau gandrīz 14 gadus, kuru laikā ir paspējis izmēģināt spēkus aptuveni desmit dažādās amata pozīcijās. Viņš ir pārliecināts, ka drošākais ceļš uz vadošu amatu lielā organizācijā ir iniciatīvas izrādīšana un sevis pilnveidošana. Jānis lepojas ar nozīmīgiem nekustamā īpašuma projektiem, kuru finansēšanā piedalījusies viņa vadītā komanda. Tādi projekti kā biroju komplekss “Verde” vai tirdzniecības centrs “Akropole” uzlabo pilsētas tēlu un veicina Latvijas ekonomiku, uzsver Jānis.
Kā Tu nonāci bankā?
Studiju laikā Latvijas Universitātē – bija vajadzīga prakses vieta, un SEB banka mani bija gatava pieņemt. Tas bija 2009. gads, pēckrīzes laiks, visai aizraujošs un dinamisks periods. Sākumā mani pienākumi saistījās ar dokumentu apriti, pasta caurskatīšanu, algu grāmatiņu aizpildīšanu. Pēc prakses vaicāju, vai nevaru darbu turpināt arī vasaras brīvlaikā, un man paveicās, jo nonācu pie tā laika bankas viceprezidenta, kurš iesaistīja mani jau atbildīgāku pienākumu veikšanā.
Kāds bija Tavs pirmais iespaids par banku?
Sākumā vispār nesapratu, kāpēc bankā strādā tik daudz cilvēku, jo nelikās, ka banka dara kaut ko vairāk par maksājumu kartēm un kreditēšanu. Bet kopumā pati darba vide bija ļoti patīkama, visi tādi gudri un smuki, visi kungi nāca uz darbu uzvalkos. Tajā laikā mans vienīgais uzvalks bija no vidusskolas izlaiduma – linu un baltā krāsā, lai gan tas tajā laikā bija ļoti stilīgi, tomēr bankai īsti nederēja. Tāpēc, lai labāk iejustos darba vidē, nopirku pieklājīgāku uzvalku, kurš man liekas, ka vēljoprojām stāv mammas skapī.
Tomēr pieņēmi lēmumu palikt?
Nebija tā, ka es būtu skrupulozi plānojis savu nākotni un karjeru, viss notika dabiski un loģiski. Pēc prakses paliku, un nu jau pagājuši gandrīz 14 gadi, neskaitot prakses. Tiesa, šajās darba gaitās bija pārtraukums, – studiju laikā devos studentu apmaiņas programmā uz Franciju, kur skaidri sapratu, ka, lai dzīvē ko sasniegtu, pašam ar sevi ir pamatīgi jāstrādā. Nevar paļauties uz universitāti vai darba devēju, kurš visu iedos. Pēc tam bija iespēja pastrādāt praksē arī citās darba vietās, taču pārliecinājos, ka bankā jūtos labāk. Varbūt reizēm mums pašiem tā neliekas, bet kopumā te valda kārtība, atbildības ir skaidri noteiktas, viss organizēts un saprotams. Citur bija mazliet haotiska sajūta. Otra lieta, – bankā cilvēki ne tikai runā par darīšanu, bet arī reāli dara un tam ir konkrēts rezultāts. Esot Francijā man radās liela interese par vērtspapīru tirgu, tāpēc pēc atgriešanās pasūtīju “Amazon” veselu kasti ar grāmatām par šo tēmu. Lasīju tās, un sapratu, ka gribu strādāt finanšu tirgos. Uzrunāju SEB par šo tēmu, un man atkal radās iespēja izmēģināt spēkus kā vērtspapīru brokerim. Piepildījās viens no sapņiem, – pirku un pārdevu akcijas, sekoju līdzi ziņām finanšu tirgos un visam, kas notiek pasaulē.
Brokera amatā tomēr nepaliki?
Mana pieredze bankā ir bijusi diezgan daudzpusīga – kopumā esmu strādājis kādos desmit dažādos amatos un pieredzējis ap 15 vadītāju. Esmu strādājis finanšu tirgos, koordinējis juridisko atbalstu lielo uzņēmumu apkalpošanas pārvaldē, strādājis kā analītiķis nekustamo īpašumu finansēšanas pārvaldē, un pirms trim gadiem sāku vadīt lielo uzņēmumu apkalpošanas pārvaldi, kā arī nekustamā īpašuma finansēšanas nodaļu un korporatīvās stratēģijas un konsultāciju nodaļu. Karjeras veidošanas kontekstā man ir iespēja bagātināt savu pieredzi, tas nav mazsvarīgi. Uzskatu, ka svarīgākais ir laba komanda, kurai jāizveido tā, lai spēj pilnvērtīgi funkcionēt arī bez vadītāja.
Kas Tev kā vadītājam ir būtiskākais savā darbā?
Ir vairākas būtiskas lietas. Pirmais, – ir jāpanāk, lai komanda lepotos ar darbu bankā, gribētu strādāt un sasniegt vairāk. Otrs, – lai klienti būtu apmierināti un viņu vēlmes tiktu sadzirdētas. Mums ir jāfinansē daudzi lieli un Latvijai nozīmīgi projekti tā, lai mēs būtu atbalsts uzņēmējiem un risks būtu sabalansēts.
Vai vari nosaukt kādus Tavas komandas finansētus projektus?
Starp lielākajiem projektiem nekustamo īpašumu jomā ir, piemēram, tirdzniecības centri un biroju ēkas, loģistikas parki, dzīvojamais fonds. Esam finansējuši “Akropoli”, “Origo”, “Verde” biroju centra tapšanu. Lielo uzņēmumu segmentā viens no pēdējā laika redzamākajiem projektiem ir biokurināmā katlu māja “Rīgas BioEnerģijai”, kas palielina atjaunojamo energoresursu izmantošanu siltuma ražošanā Rīgā. Mūsu pieeja ir finansēt saprotamus projektus ar pārdomātu riska un atdeves attiecību. Pieredze liecina, ka nekustamā īpašuma objekti finansētājam var radīt apjomīgus zaudējumus, ja aizdevuma nodrošinājums nav adekvāts vai projekts nav pārdomāts un nomnieku piesaiste nav skaidra. Tāpēc risku vadība ir ļoti nozīmīga.
Kas pēdējo gadu laikā ir mainījies nekustamo īpašumu finansēšanā?
Nozīmīgākā lieta, – nekustamo īpašumu atbilstība ilgtspējas kritērijiem. Runa ir gan par ēku energoefektivitāti, gan mūsdienīgās ēkās strādājošo un dzīvojošo cilvēku labbūtību, gan apkārtējo vidi, mobilitātes iespējām un citām lietām, kas izriet no atbildības pret vidi un cilvēku. Šeit kā lielisks piemērs jāpiemin biroju komplekss “Verde”, kurš ir saņēmis augsto “Excellent” novērtējuma līmeni ilgtspējas BREEAM sertifikācijas skalā. Ja runājam par birojiem, – darbinieki šodien ir krietni prasīgāki pret savu darba vidi, kas skar gan cilvēku labsajūtu, gan mobilitātes un aktīvās atpūtas iespējas. Kvalitatīvam birojam ir labvēlīga ietekme uz ekonomikas attīstību – tajā ienāk perspektīvs nomnieks, kurš maksā labas algas un darbinieki, piemēram, var atļauties hipotekāro kredītu. Finansējot kvalitatīvus projektus, mēs pieņemam nozīmīgus lēmumus, ar kuriem sekmējam pozitīvas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā.
Kādam ir jābūt cilvēkam, kurš grib kļūt par vadītāju?
Ir jābūt drosmīgam un jāizrāda iniciatīva. Nevis sēdēt un gaidīt, kad kaut ko piedāvās, bet iet un pašam prasīt. Jābūt atvērtam pārmaiņām un jācenšas sevi pilnveidot. Ir jāpatīk sadarboties, komunicēt ar cilvēkiem un saprast dažādas perspektīvas, kā arī pieņemt, ka pašam ne vienmēr sākotnēji būs taisnība.
Kā panākt, lai kolektīvā valdītu pozitīva, radoša gaisotne?
Ir tāds teiciens, – tu pievienojies komandai, nevis organizācijai. Pilnībā piekrītu, jo katra komanda ir ar savu īpašo kultūru un darba stilu. Tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no vadītāja. No vienas puses ir konkrētas prasības pret darbu, kas jāpaveic un rezultāti, kas jāsasniedz, bet vienlaikus komandā jāuztur cilvēcīgas, atvērtas un foršas attiecības. Vadītājam jāatļaujas būt neformālam, jāpajoko un jāspēj uzklausīt cilvēki. Noteikti ir jāatrod laiks, lai izrunātos, jo tikai tā veidojas uzticība. Bez uzticēšanās nekāds komandas gars izveidoties nevar. Vadītājam nevajadzētu arī kautrēties un atklāt pateikt, kā viņš vai viņa vērtē komandas un konkrētu cilvēku sniegumu. Reizēm sākumā var sanākt nedaudz nepatīkami, bet ilgtermiņā ieguvums, runājot atklāti, noteikti būs pozitīvs.
Kā Tu atpūties, kādas ir Tavas aizraušanās?
Būtiska daļa no manas ikdienas vienmēr ir bijis sports, tāda sava veida meditācija. Pēc būtības viss, kas saistīts ar bumbām (futbols, volejbols, basketbols), pēdējā laikā esmu aizrāvies ar golfu un spēris pirmos soļus riteņbraukšanā, bet šobrīd, pielāgojoties gadalaikiem, mana apņemšanās ir apgūt peldēšanu. Peldēt it kā protu, bet, paņemot treneri, sapratu, ka to īsti par peldēšanu nenosauksi. Ļoti labprāt izmēģinu jaunas lietas un esmu gandarīts sajust progresu, – kā no sākotnēji nemākulīga sportotāja, pamazām kļūstu prasmīgāks un saprotu, kas un kā jādara. Tas motivē turpināt. Patiesībā ļoti līdzīgi ir arī darbā, ir jāgrib kaut ko darīt un pamēģināt ko jaunu, bet arī šeit ir svarīgi, lai brīžos, kad liekas, ka nekas nesanāk un viss ir slikti, blakus ir kāds, kurš var iedot padomu un palīdzētu attīstīties tālāk.
Viktors Toropovs
Atbildīgs par MVU finansēšanu
Ar ko Tu nodarbojies SEB bankā?
Man ir ārkārtīgi interesants darbs – strādāju ilgtspējas jomā. Tā ir salīdzinoši jauna joma, un man ir liels gandarījums par iespēju apgūt to faktiski no nulles. Ilgtspēja kā atsevišķs darbības virziens ar savu komandu bankā tika izveidots 2021. gadā, taču arī pirms tam šie jautājumi bija aktuāli un pie tiem tika strādāts. Šodien daudz strādāju Baltijas valstu līmenī, kas sniedz šim darbam plašumu un padara to īpaši aizraujošu. Ņemot vērā ilgtspējas aktualitāti, ir jāstrādā arī ar citiem uzņēmumiem un sabiedrību, lai skaidrotu un aktualizētu ilgtspējas nozīmi.
Kas šajā jomā ir mainījies kopš Tu vadi Ilgtspējas pārvaldi?
Salīdzinot ar laiku pirms pieciem, sešiem gadiem, – agrāk ilgtspējā un “zaļums” bija izplatīts mārketinga komunikācijas sauklis, ko bieži vien izmantoja bez konkrēta seguma. Šobrīd ilgtspējas aktivitātes ir arvien vairāk izmērāmas, salīdzināmas un datos balstītas iniciatīvas, kuras ir jāspēj pamatot, jo pretējā gadījumā ir risks nonākt zaļmaldināšanas stāstu sarakstā. Ilgtspēja šodien, protams, ir arī Eiropas politikas veidotāju dienas kārtībā, un šī joma jau ir gana regulēta, izvirzot konkrētas prasības uzņēmumiem, un tiek arī uzraudzīta.
Ko Tu minētu kā savu personīgo ieguvumus strādājot šajā amatā?
Ilgtspējas joma ir kļuvusi par ļoti plašu darbības lauku, kurā nav iespējams paveikt visu, tāpēc nākas izvirzīt dažas prioritātes. Strādājot šajā jomā, esmu ļoti daudz ieguvis, piemēram, saprotot datu nozīmi ilgtspējas novērtēšanā, saprotot finanšu sektora milzīgo lomu ilgtspējas principu iedzīvināšanā. Protams, te jārunā arī par ieguvumiem publiskās komunikācijas prasmē, jo ilgtspēja ir tēma, par ko ir ļoti daudz jārunā dažādās auditorijās.
Kā veidojās Tava karjera pirms kļuvi par Ilgtspējas pārvaldes vadītāju?
Finanšu sektorā esmu strādājis jau aptuveni 20 gadus, – pamatā tā ir bijusi pārdošana un produktu attīstība. Dažus gadus esmu strādājis arī tehnoloģiju uzņēmumā, kur līdzdarboties man bija ārkārtīgi aizraujoši un bagātinoši. Tas, ko cilvēks spēj paveikt vienā vai otrā organizācijā vai amatā, pamatā ir atkarīgs no cilvēka personības, – var strādāt dažādās vidēs, var vadīt lielas komandas vai nebūt vadītājs, bet tava ietekme būs atkarīga no vēlmes un apņēmības ietekmēt kādus procesus, kaut ko izmainīt. Bet finanšu sektorā es atgriezos pateicoties ilgtspējas tēmai, kur saskatīju milzīgu potenciālu ar pieaugošu nozīmi. SEB banka ir organizācija ar izteikti savu iekšējo kultūru un vērtībām, un, ņemot vērā, ka man šīs vērtības ir tuvas, atgriezties bija patīkami.
Ko Tu saki savas komandas cilvēkiem, kuri vēlas pārmaiņas darbā ikdienā, grib izmēģināt ko jaunu?
Vadītājam, it īpaši, ja runa ir par lielu komandu vadīšanu, allaž nākas sastapties ar situāciju, kurā kāds no darbiniekiem vēlas turpināt karjeru citur – citā jomā vai organizācijā. Mana pieeja vienmēr ir bijusi vērsta uz to, lai veicinātu un iedrošinātu cilvēku izaugsmi. Tas, ka cilvēks ir audzis vai vēlas izaugsmi, vienmēr iepriecina, bet šādiem lēmumiem ir jābūt pārdomātiem. Lai saprastu, ko cilvēki domā, ar viņiem ir jārunā, tāpēc sarunas ar darbiniekiem – par viņu izjūtām, par savu un organizācijas nākotni – ir katra vadītāja pienākums. Citādi nevar saprast, kā darbinieku motivēt un palīdzēt viņam augt. Arī tiem, kuri nejūtas labi, jo, iespējams, nav savā īstajā vietā, var palīdzēt tad, ja ar cilvēkiem sarunājas. Manuprāt, lieliska iespēja, lai pārliecinātos par karjeras turpināšanas iespējām lielā organizācijā, ir darbinieku ēnošana, jo nekas nevar būt labāks par praktisku iesaisti ikdienas rutīnā, kur tu redzi visu, kas un kā notiek. Labs veids, lai atrastu sev piemērotu attīstības virzienu tiem, kuri varbūt nejūtas īstajā vietā pašlaik vai arvien biežāk aizdomājas par karjeras pārmaiņām.
Ko vadītājs var darīt, lai saglabātu cilvēkus komandā?
Viens no faktoriem ir jēgpilni un aizvien jauni izaicinājumi. Mans kā vadītāja pienākums ir rūpēties par cilvēku iesaisti darbā tā, lai no vienas puses nedraudētu pārslodze, bet no otras, lai būtu sajūta, ka mēs kopā veicam kādu nozīmīgu, paliekošu un vērtīgu darbu. Ļoti svarīgi, ka komunikācija par darba ikdienu un sarežģījumiem izskan arī no darbiniekiem, ne tikai no vadītājiem. Es arī pats dažkārt vēršos pie sava vadītāja ne tikai ar profesionālas dabas jautājumi, bet dažkārt jautājumi par to, kā mums iet, kā mēs jūtamies? Emocionāla rakstura jautājumi taču veido to, kā mēs jūtamies un tāpēc tie ir tik nozīmīgi, lai veidotu brīvu vidi jebkurai tēmai. Šādām sarunām vienmēr ir jāatrod laiks.
Ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuri domā par pārmaiņām karjerā? Kas būtu jāņem vērā, un, kā tam jāgatavojas?
Pirmkārt, būtu jāsaprot, kādā virzienā šī maiņa varētu notikt? Kas cilvēku patiešām interesē? Otrkārt, savlaicīgi un mērķtiecīgi būtu jāiegulda savā izaugsmē, jāizglītojas konkrētajā jomā. Jāsagatavojas. Treškārt, nebūtu jākautrējas par šiem jautājumiem aprunāties ar vadītāju, kurš var novērtēt cilvēku no malas, tostarp viņa piemērotību tai vai citai jomai. Pilnīgi normāls jautājums, no tā nevajadzētu kautrēties un vadītājam tas nebūtu jāuztver kā “sarkanais karodziņš”, jo darbinieka vēlme pilnveidot sevi nav problēma, bet iespēja organizācijas ietvaros cilvēkam piedāvāt izaugsmes iespējas jomā, kas viņu interesē. Ir tāds mīts, ka, ja cilvēk grib mainīt profesiju, ir obligāti jāmaina arī organizācija. Tas tā nav, jo esošajā organizācijā, ja tā ir gana liela, šādu pārmaiņu izdarīt būs krietni vienkāršāk. Mēs bieži vien nezinām, neapzināmies tās iespējas, kas ir pieejamas mūsu organizācijas ietvaros. Par to būtu vērts painteresēties pirms pieņemt lēmumu par karjeras turpināšanu citur.
Vai darbiniekam būtu jāgaida kāds pārmaiņu piedāvājums no sava vadītāja, jeb jārīkojas pašam?
Gaidīt nevajag, – ja ir sajūta, ka gribas pārmaiņas, ir jārīkojas pašam. Jāiet un jārunā ar vadītāju, jo tas, ka cilvēks grib attīstīties, ir laba ziņa. Daudz labāk, nekā tad, ja cilvēkam vispār neko negribas.
SEB ir trīs rīcības principi – attiecības, izaugsme un ilgtermiņa domāšana. Kura no tām Tev ir palīdzējusi visvairāk?
Droši vien izaugsme, jeb attīstība, jo šī vērtība ietver ļoti daudz dažādu aspektu – personības izaugsmi un izglītošanos, jaunu prasmju apgūšanu, izaugsmes un attīstības iespēju nodrošināšanu citiem. Manā pieredzē ir bijis gadījums, kad esmu pieņemts darbā darīt kādu noteiktu lietu, bet pēkšņi es pamanu pilnīgi jaunu attīstības iespēju un metos tajā iekšā, un drīz vien šī darbības joma ir būtiski mainījusies. Tas ir stāsts, kurā piedzīvoju gan pats savu izaugsmi, gan arī uzņēmumam tā bija jauna iespēja attīstīties. Esmu gandarīts, ka nepaliku tajā “rāmī” kā bija paredzēts manā darba pienākumu aprakstā, un tā piedzīvoju ko jaunu. Viss ir atkarīgs no tevis paša.
