Akciju tirgi mēdz signalizēt par cikla maiņām ekonomikā. Taču daudz biežāk straujš akciju cenu kritums ekonomiku ietekmē minimāli vai neietekmē vispār. Aplūkojot 18 periodus, kad ASV akcijas (S&P 500) kritās par 10% vai vairāk, redzam, ka globāla lejupslīde ir sekojusi tikai trīs gadījumos. Šie trīs gadījumi notika 1990. gada jūlijā, 2000. gada septembrī un 2007. gada oktobrī.
1990. gadā akciju tirgus kritums sakrita ar recesijas, kā to definē NBER (Nacionālais ekonomiskās pētniecības birojs, kas parasti fiksē ekonomisko ciklu maiņu ASV) sākumu. 2000. un 2007. gadā kritums finanšu tirgos aizsākās attiecīgi 6 un 2 mēnešus pirms recesijas sākuma. Citi akciju tirgus kritumi ir saistīti ar reģionālām krīzēm, kas globālo lejupslīdi neizraisīja: 1997. gadā tāda bija Āzijas finanšu krīze, 1998. gadā – Krievijas krīze un 2010. gadā – Grieķijas krīze.
Jāpiebilst, ka eiro krīze 2011. gadā izraisīja recesiju eirozonā. Vairāki 10–15% kritumi ir radušies arī no ierobežota mēroga satricinājumiem, piemēram, saistībā ar naftas cenu svārstībām, izmaiņām Ķīnas valūtas politikā vai kredīta procentu likmēs. Tikmēr vairāku kritumu – tādu kā 1987. gada oktobra "Melnā pirmdiena" vai LTCM riska ieguldījumu fonda 1998. gada oktobra sabrukums – tieša saistība ar reālo ekonomiku nav saskatāma,. Tādējādi var secināt, ka 10–15% kritums nav automātisks signāls par globālas lejupslīdes sākšanos. Arī pēdējā turbulence akciju tirgū, kas aizsākās oktobra sākumā un sasniedza 10% kritumu (līdz zemākajam līmenim 29. oktobrī), nav drošs lejupslīdes priekšvēstnesis. Tomēr tas nenozīmē, ka to var ignorēt.
Recesijas dinamiku raksturo cikliska finanšu tirgu un ekonomikas lejupslīde, kas viena otru pastiprina. Respektīvi, kritums akciju tirgū noved pie makro prognožu pazemināšanas, kas savukārt veicina ienākumu prognožu samazināšanu utt. Šāda negatīva atgriezeniskā saite ir visciešākā periodos, kad ekonomikas darbojas ar augstu jaudu noslodzi un centrālajām bankām ir maz iespēju stimulēt izaugsmi. Tāpēc ir dabiski, ka pieaug nervozitāte, jo bezdarbs pasaulē ir rekordzems, bet pēdējo gadu desmitu piedāvājuma ierobežojumi nav bijuši pietiekami, lai iedarbinātu lejupslīdi.
Tā vietā, visticamāk, jānāk kādam šokam. Fiksēto ienākumu tirgus signāli var būt vēl interesantāki, jo centrālās bankas kanāls padara makroekonomiskās saites skaidrākas. Ienesīguma līkne – starpība starp ilgtermiņa un īstermiņa obligāciju ienesīgumu – tiek uzskatīta par vēsturiski drošu rādītāju.
ASV ienesīguma līkne ir diezgan lēzena, un tas ir brīdinājuma signāls. Taču ir pilnīgi iespējams, ka kvantitatīvā mīkstināšana (QE) un ārkārtīgi zemās obligāciju likmes Eiropā un Japānā pazemina ASV ilgtermiņa obligāciju ienesīgumu.
Tātad ir iemesli nesaistīt to ar cikliskiem izaicinājumiem un cerībām par Federālās rezervju sistēmas likmes samazināšanu nākotnē. Stresa simptomi zemu reitingu korporatīvo obligāciju cenu noteikšanā ir vēl viens rādītājs, kam jāpievērš uzmanība. Tomēr peļņas meklēšana dominējošā zema ienesīguma vidē un likviditātes pārpilnībā var samazināt ienesīguma atšķirības starp valdības un korporatīvajām obligācijām tiktāl, ka šādi brīdinājuma signāli kļūst grūti saskatāmi.
Apkopojot iepriekš sacīto, jāsecina, ka ir grūti atrast noteiktu un drošu finanšu tirgus indikatoru, uz ko šobrīd paļauties, lai prognozētu nākamo globālo lejupslīdi. Tā var atnākt, bet to, visdrīzāk, pavadīs straujš un neprognozējams šoka moments, kas iekustinās notikumu virkni.
