Switch to mobile version. Augšup

Ekonomiskā vide - 16.06.2016
inflācija | izaugsme

Cik reāls ir stagnācijas scenārijs?

Cik reāls ir stagnācijas scenārijs?

Nav nekāds noslēpums, ka Latvijas ekonomika ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem. Kopš 2011. gada kāpuma 6.2% apmērā Latvijas izaugsmes temps ar katru turpmāko gadu ir palēninājies, noslīdot līdz 2.7% pērn. Vai šāda tendence liecina par stagnāciju Latvijas ekonomikā?

Šogad valdībai ir mērķis sasniegt ekonomikas izaugsmi 5% apmērā. Tajā pašā laikā ir skaidri redzami šķēršļi, uz kuriem gadu no gada norāda investori, analītiķi un citi valdības partneri. Neveicot reformas, turpmākajos gados izaugsme solās būt izteikti mērena, jo ārējie apstākļi var izrādīties drīzāk ierobežojoši, nevis izaugsmi veicinoši. Protams, ņemot vērā ES fondu ietekmi, IKP pieaugums var īslaicīgi uzplaiksnīt.

Ārējās vides ietekme

Neskatoties uz jau daudzus gadus īstenoto stimulējošo monetāro politiku, globālās ekonomikas izaugsme joprojām nespēj kļūt pašpietiekama. Tādēļ arvien biežāk rodas jautājums par to, kādas izmaiņas krīzes laikā ekonomikā ir notikušas. Šajā kontekstā arvien lielāku uzmanību gūst ilgstošas stagnācijas jēdziens, kas gan ir visai nenoteiks koncepts. To parasti raksturo ar situāciju, kurā pat pie nulles procentu likmes ekonomika nespēj radīt pilnu nodarbinātību, kā dēļ izaugsme draud iestrēgt.

Jau vairākus gadus SVF izteikumi pauž raizes par šāda scenārija īstenošanos, kas sāk atspoguļoties arī centrālo banku paziņojumos. Tas vērojams šā gada FED priekšsēdētājas Dženetas Jellenas, gan arī ECB prezidenta Mario Dragi runās, kas var nozīmēt arī tālākas izmaiņas turpmākajā rīcībā. Taču ilgstošās stagnācijas koncepts nav viennozīmīgs. Citi vājās izaugsmes skaidrojumi tiek saistīti ar problēmām ekonomikas piedāvājuma pusē vai ar finanšu sektora lomu. Tādēļ ir iemesls ieskatīties nedaudz rūpīgāk šajos dažādo uzskatu grupējumos.

Pieprasījuma krīze ar piemēriem no 30-jiem gadiem

Ilgstošas stagnācijas koncepcija sakņojas pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tā piedzīvoja renesansi 2013. gada beigās, kad to, uzstājoties SVF forumā, savā runā pieminēja bijušais ASV Valsts kases sekretārs Lorenss Sammers. Viņa analīze galvenokārt tika vērsta uz reālās procentu likmes pazemināšanos no augsta līmeņa 80-jos gados līdz nulles procentu likmei šodien. Šī tendence ir skaidra un ilgstoša un nav balstīta uz cikliskiem faktoriem, kas saistīti ar ekonomiku un centrālajām bankām. Tā vietā tas atspoguļo pieaugošo strukturālo nelīdzsvarotību starp pārmērīgu uzkrāšanu un nepietiekamām investīcijām. Rietumu valstu iedzīvotāju novecošanās tendence, sarūkoša ticība labklājības sistēmu ilgtspējai, pieaugoša ienākumu un labklājības nevienlīdzība, kā arī spēcīga mājsaimniecību uzkrājumu veikšana strauji augošajās ekonomikās ir palīdzējusi veicināt globālo tieksmi uzkrāt.

No otras puses, sarūkošā vēlēšanās investēt ir skaidrojama ar tādiem faktoriem kā lēnu Rietumu pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas ir mazinājis nepieciešamību pēc mājokļu būvniecības un ar vispārēju kritumu investīciju preču cenās.

Risinājums šai situācijai arī ir līdzīgs, proti, ar stimulējošas fiskālās politikas kā visefektīvākā instrumenta palīdzību. Klasisks piemērs ir valsts infrastruktūras tēriņi. Citas iespējas paredz palielināt mājsaimniecību, kurām ir augsta tieksme patērēt (pamatā ar zemiem ienākumiem), ienākumus, paaugstinot minimālo darba algu. Pasākumi, kas stimulē uzņēmējdarbību – uzņēmumu nodokļu samazinājumi vai uzraudzības un citu regulējumu atvieglošana ir citas iespējas. Tikmēr strukturālās reformas, kas vēl vairāk samazina mājsaimniecību ienākumus un cenas, ir neproduktīvas.

Tajā pašā laikā monetārā politika joprojām var būt nozīmīgs instruments, piemēram, kā tas ir šobrīd, piemērojot negatīvas procentu likmes (kā uzskata Sammers), vai, mēģinot sašaurināt kredītu maržu, iegādājoties privātos aktīvus un izsniedzot aizdevumus banku sektoram, kā patlaban rīkojas arī ECB. Alternatīvu pieeju aizstāv Krugmans, kas uzskata, ka ir nepieciešams paaugstināt inflācijas mērķi, jo aptuveni 2 procentu inflācija, uz ko mērķē centrālās bankas, ir nepietiekama, lai reālās procentu likmes nospiestu pietiekami zemu. Ja inflācijas mērķi netiks paaugstināti, secina Krugmans, pat netradicionālā politika (QE) būs neefektīva.

Problēmu cēlonis – piedāvājumā

Citu interpretāciju pārstāv ASV ekonomists Roberts J. Gordons, kurš uzskata, ka problēmu cēlonis ir piedāvājuma pusē. Pieaugums ir palēninājies, jo iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā pieaug arvien lēnāk. Cerība, ka izaugsme var atgūties, balstās nereālos pieņēmumos par produktivitātes attīstības tendencēm. Fakts, ka, neskatoties uz salīdzinoši pieticīgo IKP pieauguma tempu par aptuveni 2%, bezdarba līmenis ASV turpina kristies, to apstiprina.

Pēc produktivitātes izaugsmes augstākā punkta sasniegšanas 90. gadu beigās un 2000. gada sākumā, trešā digitālā revolūcija būtībā ir noslēgusies. Ja problēmas ir piedāvājuma pusē, secinājumi un risinājumi būs atšķirīgi. Trūkst īstermiņa risinājumu. Tā vietā ir nepieciešams ieguldīt pasākumos, kas var palielināt darbaspēka piedāvājumu un nodrošināt produktivitātes pieaugumu. Galvenās jomas ietver mācību programmas, kas paaugstina prasmju līmeni un samazina sociālo atstumtību vai pasākumi, kas palīdz palielināt faktisko pensionēšanās vecumu vai palielināt darbaspēka imigrāciju.

Finanšu sektors un monetārā politika

Trešais virziens vērsts uz finanšu sektora lomu un uz finanšu krīzes kaitīgo ietekmi. Hārvardas ekonomists Kenets Rogoffs uzskata, ka pēdējo gadu lēnā atveseļošanās lielā mērā atspoguļo finanšu pēckrīzei raksturīgu attīstības modeli. Šī interpretācija ir nosacīti optimistiska, jo tad, kad parādu restrukturizācija tiks pabeigta, būs labs potenciāls atgriezties pie augstākas pieauguma tendences. Parādu krīzes sākumposmā politikas veidotājiem ir steidzami jāstiprina banku bilances, lai atveseļošanās būtu iespējama un process ritētu raitāk. Bez sakārtotām banku bilancēm monetārā politika ir salīdzinoši neefektīvs instruments. Bet saskaņā ar šo viedokli svarīga loma ir fiskālajai politikai, jo parāda pārstrukturēšanas laikā kompensē zemo privātā sektora pieprasījumu.

Vai tiešām ir problēmas ar izaugsmi?

Visbeidzot ceturtā ekonomistu skola par izaugsmes grūtībām neuztraucas vispār. Atbilstoši šiem uzskatiem ekonomikas izaugsmi veicinās digitalizācija un tehnoloģiskie jauninājumi. Patlaban mēs novērojam diezgan viduvēju izaugsmi vai nu tāpēc, ka statistika neatspoguļo visus uzlabojumus vai arī tāpēc, ka ir nepieciešams laiks, lai izgudrojumi un sasniegumi komercializētos un tādējādi kļūtu par izaugsmes dzinējspēku. Politikas izaicinājumi ietver tehnoloģiskā progresa radīto pieaugošo ienākumu nevienlīdzību vai augstāka bezdarba riskus, jo ekonomika nevar radīt jaunas darba vietas tik ātri, cik vecās izzūd. FED, šķiet, pret šo jautājumu ir pieņēmusi nogaidošu attieksmi. FED vadītājas vietnieks Stenlijs Fišers ir izteicies, ka pieejamie pētījumi šos apgalvojumus, ka statistikas problēmas izskaidrotu lēno produktivitātes pieaugumu, neapstiprina. Acīmredzot FED nav gatavs pieņemt optimistiskāku skatu.

Izaugsmes riski grūti novērtējami

Ir ierasts, ka ekonomisti rada dažādas teorijas, lai raksturotu esošo ekonomikas stāvokli. Taču situācijā, kad stabilizācijas politikas pieejamo rīku klāsts sāk izsīkt, īpaši svarīgi ir izvēlēties pareizo kompasu un karti. Nepieciešamība pēc spēcīgākas banku sektora bilances nav apstrīdama. Tā risināšanai ECB jau ir ķērusies klāt. Bet ir acīmredzami nav vienprātības par to, cik aktīvai vajadzētu būt ekonomikas politikai. Līdz šim gan politika ir galvenokārt bijusi salīdzinoši proaktīva, jo dominē rūpes par to, ka ilgstoši zema resursu izmantošana radīs paliekošu kaitējumu ekonomikai, kas izspiedīs cilvēkus no darba tirgus, un liks sarukt kapitāla izdevumu līmenim, kavējot turpmāko produktivitātes pieaugumu. Bet tikmēr pieaug bažas, ka pasākumi, kas nodrošina pašreizējos rezultātus, var radīt ilgtermiņa problēmas.

Eksperti brīdina par zemo procentu likmju politikas ēnas pusi un nepieciešamību izvairīties no jauniem kredītu burbuļiem. Ja centrālās bankas pievērš uzmanību ilgstošās stagnācijas idejām, tas nozīmē, ka viņi uzskata, ka ir svarīgi turpināt palīdzēt uzturēt pieprasījumu ekonomikā. Atšķirīgu uzskatu pastāvēšana atspoguļojas arī šā gada SVF paziņojumos. Valstis tiek mudinātas veikt strukturālās reformas, lai atbalstītu piedāvājuma pusi vienlaikus atturoties no tādām, kas var izraisīt nelabvēlīgu īstermiņa ietekmi uz pieprasījumu vai inflāciju.

Bet liela daļa vērotāju saredz nepieciešamību paplašināt fiskālās politikas lomu. Tas atspoguļojas nedaudz lielākā tolerancē pret valstu budžeta deficītiem valstīs, kuru ekonomika atrodas grūtībās.

Tajā paša laikā tiek izteikti aicinājumi veikt stimulēšanas pasākumus valstīs ar spēcīgām valsts finansēm, piemēram, Vācijā.  Piemēram, Mario Dragi aicinājumi Vācijai izvēlēties starp monetāro vai fiskālo stimulēšanu, neizslēdzot abu vienlaicīgu izmantošanu. Ja zemas reālās procentu likmes ir vāja pieprasījuma simptoms, nevis politikas rezultāts, tad, pirms ir nostiprinājusies pārliecība par inflācijas nostabilizēšanos, centrālajām bankām vajadzētu būt piesardzīgām ar stimulēšanas programmu noslēgšanu. Tas izskaidro arī līdzšinējo FED piesardzīgo likmju celšanas politiku.

Kā redzams, skatījums uz pasaules ekonomikas perspektīvām ir pietiekami neviennozīmīgs, lai paļautos uz ārējās konjunktūras spēju dzīt Latvijas ekonomiku uz priekšu. Augstais risku līmenis un atšķirīgais skatījums uz notiekošo liek saglabāt piesardzību arī Latvijas ekonomikas vērtējumos. Turklāt, tuvākajā laikā liela nozīme būs arī ģeopolitiskajam faktoram, kas papildus ierobežos investīciju piesaisti, eksporta attīstību un arī patērētāju noskaņojumu. Tādēļ, ja politikas veidotājiem ir ambīcijas paātrināt Latvijas ekonomikas izaugsmi, reformu gaitai ir jākļūst krietni raitākai.

Dainis Gašpuitis,
SEB bankas ekonomists

  • Ekonomiskā vide - 26.05.2016

    Globālajā izaugsmē trūkst pārliecības

    Globālajā izaugsmē trūkst pārliecības

    Šogad pasaules ekonomikas izaugsme saglabāsies anēmiska un trausla. IKP pieaugums 35 Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas valstīs, kurām nu jau pieder arī Latvija, sasniegs 1.9% – tas ir zemāks temps nekā pērn (2.1%). Taču jau 2017. gadā izaugsme sasniegs 2.3%, lai arī pasaulē joprojām dominē politiski riski, kas ilgtermiņā rada nopietnas bažas.

    Lasīt vairāk

  • Ekonomiskā vide - 07.01.2016

    2016. gads ekonomikā – tūļīga izaugsme paaugstinātas nenoteiktības apstākļos

    2016. gads ekonomikā – tūļīga izaugsme paaugstinātas nenoteiktības apstākļos

    Skatījums uz pasaules ekonomikas attīstību turpina būt salīdzinoši optimistisks, taču reizē arī neviennozīmīgs, jo šobrīd to ietekmē daudzi manīgi faktori, piemēram, tādi attīstīto valstu izaicinājumi kā migrācija un klimata izmaiņas.

    Lasīt vairāk

 


Citi raksti par šo tēmu

Vairāk

Kontakti

  • +371 26668777
    +371 67779988

    Karšu un internetbankas bloķēšana

    24/7

    Citi jautājumi

    Privātpersonām

    Darbdienās 08.00 - 21.00
    Brīvdienās 10.00 - 18.00

    Uzņēmumiem

    Darbdienās 08.30 - 18.00

S|E|B

Uzmanību! Jūsu pārlūkprogramma neatbilst SEB mājas lapas prasībām, lūdzu, atjaunojiet to vai izmantojiet citu ierīci lapas aplūkošanai.

Attention! Your web browser does not correspond to the requirements needed to visit SEB website. Please change web browser or device that you use for browsing the site.

Внимание! Ваш браузер не отвечает требованиям, необходимым для посещения сайта SEB. Просим поменять браузер или устройство, при помощи которого вы производите поиск в браузере.