2018. gads Latvijas ekonomikā kopumā ir bijis visai veiksmīgs – to atcerēsies, pateicoties zemam bezdarba līmenim un augošām algām. Bet cik ilgi turpināsies šie procesi? Piedāvājam SEB bankas ekonomistu sagatavotās prognozes par to, kas iedzīvotājus sagaida 2019. gadā.
Ekonomika kopumā
Vērtējot Latvijas ekonomikas perspektīvas, jāseko globālajām tendencēm. Lai arī globālie lejupslīdes riski ir pieauguši, vājinoties izaugsmei Rietumeiropā un Āzijā, 2019. gadā tiek sagaidīta izaugsmes turpināšanās. Globālā IKP pieaugums nākamgad tiek vērtēts 3,6% apmērā, salīdzinājumā ar 3,8% šogad. Pasaules tirdzniecības saspīlējums, izmaiņas monetārajā politikā un Brexit procesa nenoteiktība, kā arī tradicionālie cikliskie spēki nākamgad būs jūtami faktori. Izskatās, ka atšķirībā no ASV 2017. gadā eirozonā izaugsme ir sasniegusi maksimumu. Vājāk nekā prognozēts ir veicies apstrādes rūpniecībā un eksportā, kur ir skaidri saskatāms palēninājums. Viens no šo procesu izraisītajiem faktoriem ir notikumi autobūvē – jaunu emisiju standartu ieviešana. Tajā pašā laikā uzņēmēju noskaņojums norāda uz “normālas” izaugsmes turpināšanos. Arī mājsaimniecību noskaņojums joprojām ir pietiekami augstā līmenī. Tādējādi eirozonai ir labs potenciāls turpināt eksporta, kapitāla izdevumu, kā arī mājsaimniecību patēriņa virzītu izaugsmi nedaudz zem 2% līmeņa.
Latvija 2018. gadā ir uzrādījusi ļoti labu izaugsmes tempu, pateicoties gan objektīviem faktoriem, gan veiksmei. Gada deviņos mēnešos Latvijas IKP ir audzis par 4,7%. Lai arī kāpums ir iespaidīgs, teju pusi no tā veido būvniecības un nodokļu devums. Līdz ar globālajām tendencēm arī Latvijas ekonomikas apgriezieni palēnināsies.
Mājsaimniecību patēriņš būs viens no nozīmīgākajiem dzinuļiem. Situācija ir tam labvēlīga -- darba tirgus un atalgojums kāpj. Daudz kas izrietēs no mājsaimniecību noskaņojuma un skatījuma uz nākotni. Tāpat nozīmīgs faktors būs kapitāla izdevumi, ko stimulēs Eiropas fondi. Uzņēmēju apetīte veikt ieguldījumus varētu nedaudz iet mazumā ārējo apstākļu un arī augošo būvniecības izmaksu dēļ. Globālā konjunktūra radīs mazāk labvēlīgus apstākļus eksporta izaugsmei.
Tuvākajos gados fokusā būs būvniecības sektors, kur vērojamas aizvien izteiktākas pārkaršanas pazīmes. Algas nozarē kāpj griezdamās, tāpēc rodas blakusefekti. Nozare sāk piesaistīt gan citu nozaru darbiniekus, gan viesstrādniekus, bet strauji augošo izmaksu dēļ projekti tiek atlikti. Turpmākajos divos gados turpinās ieplūst ES fondi, noturot aktivitāti gan nozarē, gan ekonomikā kopumā. Tāpēc daudz kas ir atkarīgs no spējas audzēt jaudas un efektivitāti, lai uzturētu izaugsmi un vadītu izmaksu kāpumu. 2018. gadā īpaši patīkami ir vērot noturīgo izaugsmi informācijas un komunikāciju pakalpojumu jomā. Visticamāk, ka tā turpināsies arī nākamgad.
Zināms pārsteigums ir kāpums transporta un uzglabāšanas nozarē, kas, pretēji gaidītajam, šogad ir balstījusi izaugsmi. Ir grūti prognozēt, vai nākamajā gadā nozare turpinās balstīt izaugsmi vai vilks to uz leju. Tas lielā mērā būs atkarīgs no Krievijas īstenotās politikas un dažādiem īstermiņa nosacījumiem.
Lai arī mājsaimniecību patēriņš ir audzis gana veselīgā tempā, mazumtirdzniecībā kāpums ir bijis visai pieticīgs, un viduvējs tas turpināsies arī nākamgad. Līdzīgas tendences būs vērojamas arī citu pakalpojumu, tūrisma un izklaides jomā. Ar cerību varam raudzīties uz apstrādes rūpniecību, kura varētu turpināt salīdzinoši lēnu izaugsmi. Liels atbalsts tai būs iekšējais patēriņš. To, kā veiksies lauksaimniecībā, noteiks laikapstākļi. Kā liecina pēdējie gadi, priecāties par nozari, pirms raža nonākusi apcirkņos, ir pāragri. Šā gada IKP pieauguma prognoze ir 4,3%, 2019. gada – 3,5%.
Inflācija
Novembrī gada inflācija ir apstājusies pie 3% atzīmes. Līdzvērtīgi – par 3% ir pieaugušas gan preču, gan pakalpojumu cenas. Dominējot sezonālajām atlaidēm un degvielas cenas kritumam, inflācija decembrī noslīdēs zem 3%, bet gada vidējā inflācija būs 2,5–2,6% apmērā. Galvenais iemesls tam, ka inflācijas līmenis aug, šogad ir cenu lēciens preču grupā, kam būs noteicoša ietekme arī 2019. gadā. Nākamā gada perspektīvas šobrīd iezīmējas neviennozīmīgi, un to diktē arējā nenoteiktība. No vienas puses veidojas inflāciju bremzējoši faktori, respektīvi, nesenais naftas cenas kritums, kā arī vājākas globālās ekonomikas perspektīvas. No otras puses darba tirgi pasaulē ir spēcīgi, atalgojuma pieaugums palēnām atdzīvojas, bet uzņēmumu jaudu noslodze ir ļoti augsta. Tāpat inflācija pieaug daudzās strauji augošajās valstīs, savukārt attīstītajās valstīs joprojām saglabājas zema inflācija.
Korekcijas ieviesīs naftas cenas turpmākā dinamika, un šobrīd pastāv diametrāli pretēji skatījumi uz turpmāko naftas cenu attīstību. SEB banka uzskata, ka tā atgūsies, bet cik ātri un kāds būs līmenis, pie kura tā apstāsies, ir pagaidām neatbildēts jautājums. Tirdzniecības karu, dažādu dzīvnieku slimību, kā arī neparedzamo laikapstākļu dēļ nenoteiktas ir pārtikas cenu perspektīvas. Tomēr neliels kāpums ir gaidāms. Tāpat nav skaidrs, cik lielā mērā Latvija importēs globālo inflāciju, jo pēdējos mēnešos preču inflācija ir izlīdzinājusies ar pakalpojumu inflāciju, kas ir pakārtota iekšzemes procesiem. Līdz ar algu spiedienu un situāciju darba tirgū pakalpojumu cenu kāpums turpināsies. Tāpat būs vērojams akcīzes nodokļa, kā arī elektroenerģijas cenu pieaugums. 2019. gada inflācijas prognoze ir 2,9%.
Darba tirgus
Šā gada 3. ceturksnī bezdarba līmenis ir samazinājies līdz 7% un darba meklējumos ir 69 tūkstoši iedzīvotāju. Savukārt bezdarbnieku attiecība pret tiem, kuri vēlas strādāt un strādā, – nodarbinātība – ir sasniegusi 65,3%, kas ir līdz šim nebijis līmenis. Tomēr, salīdzinot ar Igauniju (~68%), mums vēl ir kur tiekties. Tas nozīmē, ka joprojām jāmeklē iespējas rast cilvēkiem darbu, un tādas pastāv. Visi nosacījumi norāda, ka bezdarbs turpinās rukt. Pieprasījums pēc darbiniekiem būs ļoti izteikts, taču straujāka krituma tālākās iespējas kļūst ierobežotākas, tāpēc risinājumi prasīs arvien niansētāku pieeju. 2019. gadā būs vērojamas tās pašas strukturālās problēmas – prasmju un zināšanu neatbilstība darba tirgus vajadzībām, kā arī reģionālais aspekts, kas noteiktās vietās uztur bezdarbu. Citiem vārdiem sakot, tur, kur ir cilvēki, nav darba.
Atšķirības starp Rīgu un reģioniem, īpaši Latgali, saglabāsies, tātad depopulācija vietām turpināsies. Situāciju darba tirgū turpina nospiest arī demogrāfiskās tendences – darbaspējas vecuma iedzīvotāju kļūst mazāk. Nākamā gada beigās bezdarba līmenis varētu pietuvoties 6%, tomēr tas joprojām būs augstākais Baltijā. Vakanču skaits turpinās augt līdz ar aicinājumiem ievest darbiniekus, kas uzsvērs šo duālo situāciju. Tādējādi būs jādomā par iedzīvotāju mobilitātes veicināšanas risinājumiem, jāveido mājokļu programmas, jāpilnveido un jāuzlabo nepieciešamo prasmju apguves iespējas bezdarbniekiem. Neraugoties uz to, nāksies risināt imigrācijas jautājumu, kaut daudzās jomās, sākot no būvniecības un beidzot ar IT, tas jau klusi notiek. Tā kā bezdarbnieku resurss pamazām tiek izsmelts, būs jāvērtē arī ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju iesaistīšanas iespējas darba tirgū. Ļoti būtiski ir uzsvērt, ka valsts loma joprojām būs nozīmīga, taču, lai noturētu esošos darbiniekus, darba devējiem būs jāuzlabo darba apstākļi, jāiegulda darbinieku izglītībā un motivācijā.
Atalgojums
Ja 2018. gadā vidējā darba samaksa ir pieaugusi par 8%, tad nākamgad pieauguma temps varētu nedaudz palēnināties un varētu būt ap 7%, bet bruto darba samaksa pietuvosies 1100 eiro. Tas, ka valdīs šādas tendences, nenozīmē, ka atalgojuma pieaugums būs visaptverošs un tiks uzlikts par pienākumu darba devējam. Katras nozares un uzņēmuma nosacījumi atšķirsies, un tas arī noteiks iespējas un vēlmi kam un par cik paaugstināt darba samaksu. Līdz ar to pieaugs darbinieku migrācija labāku nosacījumu meklējumos. Uzmanības centrā būs būvniecība un jebkuras nozares veiksmīgi darbojošies uzņēmumi, kas stiprinās savu konkurētspēju, kā arī savstarpēji konkurējošie sektori, piemēram, tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumi. Nozīmīgs spiediens būs ne tikai privātajā, bet arī sabiedriskajā sektorā, un valdībai nāksies uzturēt reformu gaitu, lai mazinātu spiedienu uz budžetu.
Lai gan ASV un attīstītajās ES valstīs saglabājas ļoti lēns algu pieaugums, Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomikās darba samaksas kāpums ir līdzīgs vai pat straujāks – 8–13%. Tas liecina, ka visā reģionā ir līdzīgi apstākļi un cīņa par darbaspēku kļūs arvien sīvāka. Tādējādi, pat tad, ja ekonomikas izaugsme palēnināsies, augstā jaudu noslodze un demogrāfiskās tendences darba devējiem lielu atslodzi nesniegs. Lēnais investīciju apjoms nozīmē, ka straujais algu kāpums turpinās noēst peļņu. Aktivizēsies ārvalstu darbinieku piesaistīšana un darba devēju savstarpējā konkurence par darbiniekiem. Tas attiecas gan uz vietējiem darbiniekiem, gan tuvējām valstīm, kur darbaspēks ir lētāks. Jārēķinās ar to, ka šo valstu resursi nav bezizmēra un, lai mazinātu šo spiedienu, tām aktīvi jāiegulda darbības optimizācijas un efektivizācijas iespējās.
