Baltijas valstis ir cieši saistītas ne tikai vēsturiski un ģeogrāfiski, tās lielā mērā uztveramas kā vienots tirgus. Vai tās tiešām tā ir? It kā jau salīdzināt sevi ar citiem nevajagot, taču šajā gadījumā salīdzināšana vairāk kalpo tam, lai izdarītu secinājumus un gūtu vērtīgas atziņas, kas mums ļautu piedzīvot straujāku izaugsmi.
Lai arī investori skatās uz Baltijas valstīm kā uz vienotu tirgu, nevar noliegt, ka kopš neatkarības atgūšanas Igaunijai ir diezgan pārliecinoši izdevies izvirzīties līderos, ko apliecina gan IKP un vidējās algas apmērs, gan arī sarežģītāk definējami parametri, piemēram, atvērtība inovācijām un reputācija kā IT lielvalstij. Taisnību sakot, arī Latvija un Lietuva IT ziņā no Igaunijas daudz neatpaliek, taču jāsecina, ka Igaunijai izdevies sevi šajā jomā pozicionēt veiksmīgāk.
Par Baltijas valstu kopīgo un atšķirīgo no nākotnes perspektīvu skatupunkta nesen Rīgā diskutēja visu trīs valstu ekonomisti – SEB bankas Lietuvā vecākais analītiķis Tadas Povilauskas, SEB bankas Igaunijā ekonomists Mihkels Nestors un SEB bankas Latvijas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Ilgtermiņā atšķirīgie tempi izlīdzināsies
Aptaujas liecina, ka Igaunijā, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu, ir augstāka uzticība valsts institūcijām, ko vismaz daļēji varētu būt sekmējusi iespēja daudzas lietas darīt virtuāli, tā samazinot birokrātisko pusi.
Savukārt raugoties uz pašmājās notiekošo, varam secināt, ka esam krietni kūtrāki gatavībā ieguldīt savā izaugsmē un inovācijās, nekā mūsu ziemeļu kaimiņu uzņēmēji. Arī pagātnes krīzes rēgi un ēnu ekonomika vēl traucē uzņemt pilnu kursu uz priekšu.
Kādas tad ir nākotnes izaugsmes prognozes? Šobrīd Igaunijas IKP ir par 22% augstāks nekā Lietuvā un par 27% augstāks nekā Latvijā. Atbildot uz nedaudz provokatīvo virsraksta jautājumu, analītiķi izskaitļojuši, ka, ekonomiskajai izaugsmei Igaunijā saglabājoties 2% līmenī, bet pārējās Baltijas valstīs 3% līmenī, Lietuvai izdotos Igauniju panākt 2031. gadā, bet Latvijai – 2038. gadā.
Lai gan tuvākajā laikā Latvijas un Lietuvas ekonomiskā izaugsme prognozēta straujāka, ilgtermiņā tomēr izaugsmes tempi visās trijās valstīs varētu būt diezgan līdzīgi. Ekonomisti lēš, ka, raugoties no investoru perspektīvas, nākotnē Igaunijas ekonomiskās priekšrocības vairs nebūs noteicošs faktors, un Baltijas valstu ekonomikas aizvien vairāk saplūdīs.
Ģeogrāfiskās īpatnības – svarīgas, bet ne izšķirīgas
Ģeogrāfisko un arī kulturālo īpatnību dēļ igauņiem izveidojies spēcīgs kontakts ar saviem ziemeļu kaimiņiem somiem, kamēr Lietuvai ciešākas attiecības ir ar Poliju. Te gan sākas atšķirības – ja igauņi ekonomiskajā ziņā bauda ieguvumu no tā, ka somi brauc pie viņiem iepirkties, tad lietuviešiem nākas krietni pacīnīties, lai spētu konkurēt ar poļu zemajām cenām, ko nodrošina Polijas atbalsts lauksaimniecībai un lielais iedzīvotāju skaits.
Varētu teikt, ka Latvijai nav sava īpašā kaimiņa, taču, raugoties no ekonomiskā aspekta, tas nav pietiekami svarīgs faktors, lai ietekmētu mūsu izaugsmes potenciālu. Turklāt mūsu priekšrocība ir atrašanās Baltijai pa vidu, kas daudziem investoriem ir būtiska.
Faktors, kas patiešām var ietekmēt mūsu nākotni, ir demogrāfiskā situācija. Un tas ir nopietns jautājums visās trijās Baltijas valstīs.
Kopējais izaicinājums numur viens – demogrāfija
Pat ja uztveram Baltiju kā vienotu tirgu, nevaram ignorēt tendenci, ka iedzīvotāju skaits tajā pastāvīgi sarūk. Vienīgi Igaunija nu jau divus gadus uzrāda pozitīvu migrācijas tendenci. Eksperti gan lēš, ka daļēji tam par labu atkal nācis ģeogrāfiskais faktors. Ja latviešu vai lietuviešu ekonomiskās migrācijas ceļi visbiežāk ved uz Īriju, Lielbritāniju vai Vāciju (tas nozīmē – viņi pārceļas tur uz dzīvi, nereti ar visām ģimenēm), tad igauņi Somijas relatīvā tuvuma dēļ var doties turp strādāt, nepārceļoties uz dzīvi. Latvijā tikmēr šobrīd novērojams lielo pilsētu sindroms – atsevišķās pilsētās kā Valmiera vai Liepāja iedzīvotāju skaits pieaug, tomēr tas notiek uz citu pilsētu un lauku reģionu rēķina.
Ilgtermiņa prognozes visām Baltijas valstīm nav iepriecinošas – mūsu paliek aizvien mazāk un kļūstam vecāki. Tāpēc ekonomisti uzsver, ka demogrāfiskās situācijas risināšanai visu valstu dienas kārtībā vajadzētu būt galvenajai prioritātei. Pretējā gadījumā darbaroku trūkums var kļūt par nopietnu šķērsli ekonomiskajai izaugsmei.
Ja savējie neatgriežas, jādomā par imigrāciju
Cerības uz to, ka pēc Brexit daļa uz Lielbritāniju aizbraukušo latviešu un lietuviešu varētu sākt atgriezties, īsti neattaisnojas – ir vērojama cita tendence, proti, cilvēki meklē, kur doties tālāk, apsverot tādas opcijas kā Skandināvija un pat ASV un Kanāda, nevis atgriežas mājās.
Kas tad ir galvenais iemesls, kāpēc viņi emigrē? Eksperti ir vienisprātis – gan Latvijai, gan Lietuvai šobrīd vēl pietrūkst valstiska līmeņa vīzijas, kur tās dodas un kur vēlas nokļūt.
Iespējams, Lietuvai un daļēji arī Latvijai tuvākā nākotnē nāksies saskarties ar ekonomisko migrāciju no Baltkrievijas un Ukrainas. D. Gašpuitis šajā sakarā norāda: “Galvenais ir atrast īsto balansu starp valsts attīstību un imigrācijas politiku, tāpēc tai jābūt gudrai un pārdomātai.”
Un visbeidzot par nodokļiem
Igaunija parasti tiek piesaukta kā valsts, kur uzņēmējiem ir vislabvēlīgākie nosacījumi nodokļu jomā. No nākamā gada lielākas vai mazākas izmaiņas nodokļos plānotas visās trijās valstīs, turklāt Latvijas uzņēmēji var būt gandarīti, ka beidzot Latvijas nodokļu sistēmā tiks aizgūtas vairākas sen gaidītas prakses no Igaunijas, piemēram, vairs nebūs jāmaksā ienākuma nodoklis avansā un no reinvestētās peļņas. “Valstis cenšas viena no otras pārņemt labākos risinājumus,” saka D. Gašpuitis. “Tieši efektīva un ērta nodokļu sistēma ir viens no izšķirošajiem jautājumiem, kas nosaka katras valsts pievilcīgumu investoriem un tās priekšrocības savstarpējā konkurencē.
Vienlaikus – lai gan visās trijās valstīs notiek diskusijas par nodokļu progresivitāti, neviena no tām vēl nav gatava izteikti progresīvas nodokļu sistēmas ieviešanai.
