Tas nu ir noticis. 2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu pieauga par 8.4% un sasniedza 1004 eiro. Līdzīgs darba samaksas pieaugums bija gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā, attiecīgi par 8.4% un 8.5%. Reālais darba samaksas pieaugums bija 7.4% apmērā. Ja 1000 eiro “uz papīra” slieksnis ir pārsniegts, vēlamais 1000 “uz rokas”, kas būtu vajadzīgs emigrācijas apstādināšanai, ir vēl ap 2-3 gadu stiepienā.
Vidējās samaksas apspriešana ir vienmēr raisa neviennozīmīgu rezonansi, jo lielākajai daļai strādājošo tā ir nesasniedzama. Centrālā statistikas pārvalde (CSP) sākusi ziņot arī par mediānas samaksu, kas pērn veidoja 707 eiro (bruto), neto – 516 eiro.
Pieaugums jāvērtē ilgtermiņā
Dati uzrāda pārliecinošas tendences strādājošo atalgojumā. Taču tas nenozīmē pienākumu darba devējam celt visiem un jebkuros apstākļos. Tas atkarīgs gan no uzņēmēju spējas nodrošināt šādu kāpumu, gan darbinieku spējas šādu kāpumu pamatot. Kā rāda būvniecības sektors, daudzi uzņēmēji nonākuši finansiālās problēmās straujo izmaksu kāpuma dēļ. Tādēļ ikviens pieaugums jāvērtē no tā, cik tas ir samērīgs ilgtermiņā, jo pazīmes noteiktos segmentos atgādina iepriekšējās krīzes pirmsākumus, kas ātri var novest pārmērībās. Un šobrīd, kad darba tirgus uzkarst, ekonomikas perspektīvas ir pozitīvas, tam ir liels risks. Kaut, protams, individuālā līmenī, ikviens izmantos iespēju saņemt lielāku atalgojumu.
Situācija darba tirgū nosveras arvien vairāk par labu darbiniekiem. Taču jābilst atruna, ka dažādas aptaujas liecina, ka darba samaksu parasti plāno 40-50% aptaujāto, kas arī nosaka kopējās tendences.
Baltijā – līdzīgas tendences
Straujais algu kāpums un saspringtā situācija darba tirgū ir raksturīga visās trijās Baltijas valstīs. Noteiktās profesijās izteikts trūkums ir visā reģionā. Tādēļ darba samaksas pieaugums turpināsies. Turpmāk iezīmējas risks, ka straujajam tempam turpinoties, nerisinoties ražīguma jautājumam, uzņēmumi var sašaurināt darbību, sākt pamest Latviju, bet tā vietā neparadās jauni, jo nav atbilstoši sagatavots darbaspēks, kas spēj darboties jaunajos nosacījumos. Par to arvien izteiktāk runā un jau novēro Igaunijā, kas gan vēl nozīmē nedaudz laika mums. Igaunijā tas tiek uztverts par nopietnu izaicinājumu jau drīzumā, jārēķinās arī, ka Latvijā izglītības sistēma, ieguldījumi izpētē, jaunuzņēmumu vides attīstībā u.c. lietas no kaimiņvalsts krietni atpaliek. Tādēļ straujais darba samaksas kāpums nozīmē nepieciešamību ātrāk risināt izglītības, valsts pārvaldes reformas un citus jautājumus. Darba algas pieaugums ir ļoti būtisks motivācijas un gaidu avots. Šobrīd izaugsmes apstākļu uzlabošanās dod papildus iespējas atalgojumu paaugstināt.
Situācija budžetā un tuvojošās vēlēšanas būs labvēlīgs nosacījums algu kāpumam valsts iestāžu darbiniekiem. Pieticīgās gaidas atsevišķās nozarēs ir izpalikušas, straujš kāpums (5-15%) bija vērojams visās nozarēs, izņemot finanšu sektoru. Nekas neliecina, ka šogad situācija mainīsies. Pretrunīgs vērtējums būs sabiedrības daļās, kur kāpums būs minimāls, vai tāda nebūs vispār. Ja 1000 eiro “uz papīra” slieksnis ir pārsniegts, vēlamais 1000 “uz rokas”, kas būtu vajadzīgs emigrācijas apstādināšanai, ir vēl ap 2-3 gadu stiepienā.
Algu ziņā reģioni Rīgai un Pierīgai nav konkurenti un tādi arī nekļūs. Ņemot vērā algu līmeņa atšķirības un labvēlīgos ekonomiskos nosacījumus, kāpumu piedzīvos visu reģionu strādājošie. Tomēr algu līmenis starp reģioniem un Rīgu lēni, bet turpinās augt. Protams, tas neattieksies uz atsevišķiem centriem reģionos. Tas uzturēs iedzīvotāju migrāciju, kas pārvietosies uz vietām, kur algu un darba iespējas ir labākas. Tādēļ reģionu tukšošanās, kur vēlamais 1000 neto tik drīz vēl sasniegt netiks un par nožēlu jāatzīst, turpināsies vēl ilgi. Šogad algu kāpums tiek prognozēts 8.2% apmērā.
