Šoreiz apskatu vēlos sākt ar rakstnieces un žurnālistes Džoanas Laurijas Niksones citātu: “Nepietiek ar to vien, ka zini – tur ir ceļš! Tur slēpjas vairāk, kā vien zināt, kurp tu dodies.” Nav noslēpums, ka ikkatrs cilvēks ir unikāls un atšķirīgs. Mūsu dzīves ceļi ved dažādos virzienos un ātrumos. Kādam pa zemes ceļiem, citam pa šoseju lielā ātrumā traucoties. Tajā slēpjas tas skaistums – mūsu dažādībā.
Ir pagājušas trīs nedēļas kopš 15 praktikanti uzsākām praksi SEB bankā. Mūsu ceļi sastapās, atvedot uz banku gluži kā krustojumā, kurā nākas apstāties un pirms pagriešanās paskatīties uz abām pusēm.
Ja man kāds pirms pāris mēnešiem teiktu, ka es strādāšu vasarā bankā, es laikam tam neticētu. Esmu vēl viens piemērs tam, ka viss neierobežojas ar to, ko tu studē augstskolā. Kaut esmu tiesību un diplomātijas studente, šobrīd darbojos praksē korporatīvās komunikācijas pārvaldē. Uzskatu, ka jaunība ir laiks, kurā izzināt savās stiprās un vājās puses, izprast darbu dažādību spektru, izaicināt sevi pārbaudījumiem, lietām, no kurām baidies. Esmu sapratusi, ka “izkāpjot ārā” no savas komforta zonas mēs varam sasniegt vairāk, ieraudzīt, ka viss no kā mēs baidāmies patiesībā nemaz nav tik biedējošs kā sākumā šķitis.
Šī nedēļa bankā bija citāda. Jūtos pieradusi pie dinamiskā darba bankā. Dažkārt pat nepamanu, kā diena pēc dienas aizrit. Tikai nedēļas beigās apjaušu, ka ir pagājusi vēl viena nedēļa. Man ļoti patika otrdiena. Darbojāmies, kā katru otrdienu, pie inovāciju projektiem. Pirmo reizi apjautu, ka esmu daļa komandas, mēs esam kopīgi jau tik daudz paveikuši un idejas sākam realizēt ne tikai uz papīra skicējot, bet arī veidojot dizainu un izkārtojumu aplikācijās. Esam atraduši kopīgu valodu, pieņēmuši atšķirīgās mentalitātes un negaidīti ir ieviesušies grupas joki, kurus saprotam tikai mēs, kas ir patiesi lieliski.
Kad pienāca pusdienu pārtraukums, ar vlogu komandu sākām gatavoties filmēšanai. Bijām izplānojuši veikt intervijas ar YouthLab praktikantiem no dažādām pārvaldēm. Sagatavojām apgaismojumu, kameras, lai būtu gatavi filmēšanai attālināti ar iezvana palīdzību, jo vēl aizvien nedrīkstam savā starpā satikties drošības apsvērumu dēļ. Biju iepriekš sagatavojusi katram praktikantam vienu jautājumu. Piemēram – “Kā tu vērtētu savos pirmos uzticētos uzdevumus?” vai “Ar kādām grūtībām tev nācies sastapties prakses pirmajās nedēļās?”
Intervējot katru no praktikantiem, manī radās sajūta, ka mēs katrs esam ar savām interesēm, uzskatiem par dzīvi. Sapratu arī to, ka bankā ir vesela iekšējā sistēma – katra pārvalde atbild par citiem jautājumiem un katrai ir sava funkcija un pienākumi. Tieši tāpēc bankā darbojas tik daudz cilvēku ar dažādu izglītību, izpratni un skatījumu uz lietām.
Intervija ar Edīti izvērtās organiska. Pāris dienas pēc pirmās sarunas viņa vēlējās uzzināt vairāk par manu ceļu uz banku, kā arī pastāstīt pati par savu pieredzi. Es, bez šaubām, piekritu. Edīte šovasar darbojas Lietvedības un biroja vadības pārvaldē. Viņa sevi raksturo sakot: “Esmu Pasaules pilsonis. Vecums ir tikai skaitlis, atbildu uz šo jautājumu sajūtu līmenī. Jūtos jauna, tikai dzīves ceļa sākumā.”
Uz jautājumu, kāpēc viņa izvēlējās SEB banku savai praksei, viņa atbildēja: “Šis bija spontāns lēmums, jo vēlējos “izkāpt ārā” no savas komforta zonas. Šis gads man ir izaicinājumiem bagāts. Domāju, ka prakse SEB tikai izkrāsotu manu ikdienu. Es noteikti nekļūdījos. Motivācija? Vēlēšanās pārkvalificēties. Iespēja ieskatīties bankas darbībā, man ir sava veida eksperiments.”
Kad jautāju par iepriekšējām pieredzēm, uzzināju, ka Edīte ir pāris gadu vecāka par mani un viņa jau ir darbojusies citās sfērās, ieguvusi pieredzi, bet sapratusi laika gaitā, ka tas nav viņas aicinājums tur būt. Man ļoti patika viņas atbilde, runājot par darbu bankā, cilvēkiem un stereotipiem: “Esmu lielisks piemērs, ka strādāt, studēt un izmantot iespējas var jebkurš, jebkādās kombinācijās. Patiesībā mēs paši būvējam aizspriedumu sienas, domāju, ka sen ir laiks tās nojaukt. Katrs cilvēks spēj kaut ko [bankai] dot caur savu dzīves pieredzes prizmu. Neviens nav teicis, ka bankā nevar strādāt ar finansēm, ekonomiku nesaistīta persona. Tas ir stereotips, tāpat kā stereotips, ka banka saistās ar par pelēku kostīmu masu, aukstu cilvēku sejām un vienmulību darba pienākumos. Nē! Bankā ir smaidīgi kolēģi. Jā, es jūtos kā daļa no komandas, man ir kolēģi! Darba pienākumi ir dinamiski, ļoti atbildīgi, bet paveicami. Un vispār – nekļūdās tas, kas nedara!”
Edītes stāsts ir piemērs tam, ka nekad nav par vēlu krustojumā mainīt kursu, doties pa ceļu, nezinot, kurp tas vedīs. Galvenais ir paļauties uz savām sajūtām, kuras saka, ka vēlies dzīvē darīt kaut ko citu. Kaut tas nāk ar bailēm, neziņu, šaubām, tas nenozīmē, ka vajag nedarīt. Tas nekas, ja nākas kļūdīties. Svarīgākais, ka tev patīk tas, ko tu dari un kur tu esi šobrīd. Ja jūti, ka vēlies pagriezties pa kreisi nevis pa labi, kā vienmēr to dari, varbūt atradīsi ceļu, kurš tev patīk labāk nekā ierastais. Satiksi jaunus cilvēkus, iegūsi citādu pieredzi un, iespējams, atradīsi savu patieso aicinājumu. Viss ir tavās rokās kurp vedīs tavs dzīves ceļš. Mūs šovasar atveda uz SEB banku pa dažādiem ceļiem, bet tomēr vienuviet.
Marta Kristiāna Viļuma,
Youth LAB dalībniece
