Ilgi nāca, bet labi ir atnācis. Ar 2020. gadu pensiju 2. līmeņa kapitāls nododams mantojumā, vēl pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas.
Mantošana ir viens no būtiskiem stūrakmeņiem pensiju sistēmas stabilitātei, tam, ka iedzīvotāji vairāk uzticēsies un iesaistīsies pensiju sistēmā – gan 1., gan 2., gan eventuāli kādā brīdī arī pensiju 3. līmenī.
Pensijas izmaksas posmā pensiju 2. līmeņa kapitāls jau bija mantojams caur mūža polisi. Varam novērot, ka iedzīvotāji ar lielākiem pensiju 2. līmeņa uzkrājumiem pensionēšanās brīdī naskāk izmanto šo pakalpojumu, tādējādi nodrošinot, ka "nauda paliek ģimenē".
SEB jau 10 gadu garumā iestājās par iespēju Latvijas iedzīvotājiem mantot pensiju 2. līmeņa kapitālu arī uzkrājuma veidošanas periodā, uzskatot, ka tas ir spēcīgs arguments cilvēku iesaistei pensiju sistēmā. Pensiju 2. līmeņa mantošana motivēs iedzīvotājus maksāt nodokļus, redzot būtisku pamatojumu tam – 6% no algas, kas aiziet pensiju 2. līmenī kā daļa no samaksātā sociālā nodokļa, vidēji tie ir 60 EUR mēnesī, tagad ir viennozīmīgi uzskatāmi par savu, neaizskaramu pensijas kapitālu, par kuru rūpēties kā par atlikumu norēķinu kontā vai depozītu.
Protams, kopējais nodokļu apjoms ir daudz lielāks nekā šie 6%. 20% no kopējā sociālā nodokļa (gan darba ņēmēja, gan darba devēja) tiek novirzīti vecuma pensijai – 14% 1. līmenim un 6% pensiju 2. līmenim. Interesanti, ka, gatavojot šīs pārdomas, piefiksēju šo – VSAA materiālos joprojām parādās fakts, ka tie joprojām ir vecie labiem 20%, bet ir normatīvi, kur var atrast jau 24.50%. Noteikti painteresēšos, kāpēc parādās dažādi dati, iespējams, nodokļu reformas dēļ un progresīvā nodokļa ietekmē, bet tas nemaina lietas būtību.
Pie 720 EUR neto algas jeb tā, ko saņemam "uz rokas", sociālās apdrošināšanas iemaksas kopumā veido 352 EUR (no kuriem 246 EUR pensijai) un 172 EUR iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Skaidrs, ka nomaksāto nodokļu izlietojuma atsekojamība vairo ticību un vēlmi maksāt nodokļus. Vismaz attiecībā uz sociālo nodokli tas ir iespējams. Portālā latvija.lv var redzēt gan veiktās iemaksas, gan uzkrājumu pensiju 1. un 2. līmenī. Un uzkrājumi abos līmeņos ir mūsu īpašums.
Tikai 5% no visiem (viens no divdesmit) pensiju 2. līmeņa dalībniekiem gada laikā painteresējas par savu pensiju 2. līmeņa kapitāla apjomu portālā latvija.lv. Ja šo uzkrājumu padarītu vēl redzamāku un arī vieglāk atrodamu, tas tikai stiprinātu uzticību un vēlmi iesaistīties pensiju sistēmā. Risinājumi redzamībai – uzlabojumi portālā latvija.lv, lai vieglāka un saprotamāka informācija – kā pirmais solis. Ejot vēl soli uz priekšu, varētu ļaut privātām struktūrām veidot kopsavilkumus, jo, tikai redzot visus trīs līmeņus un citus uzkrājumus kopā, veidojas pilna aina un izpratne, cik kopā sakrāts un vai atbilst personas plāniem un vajadzībām vecumdienās.
15% strādājošo ir minimālās algas saņēmēji un 1/3 – mazo algu saņēmēji. Jautājums – vai labprātīgi (pārējo saņemot "aploksnē"), vai piespiedu kārtā? Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija liecina, ka šī gada otrajā ceturksnī vecuma pensijas tika piešķirtas 449 tūkstošiem personu. No visiem saņēmējiem minimālo pensiju saņēma 14% personu, un šo pensiju vidējais apmērs bija 78,45 eiro. Pamēģiniet iztikt ar tik mazu ienākumu! 15% strādājošo, kam ir minimālās algas, var pretendēt uz šādu pašu mini apjomu. Jautājums – kā viņi iztiks? Kā rīkoties šodien, lai no šādas dramatiskas situācijas izvairītos? Kā nenonākt situācijā, ka slikts gala rezultāts – maza pensija - būs pat pie starptautiski augsti vērtētas pensiju sistēmas Latvijā.
Dati no Latvijas Bankas pētījuma liecina, ka būs slikti, ja neko nedarīsim. Citējot pētījumā teikto, "no pensiju samazināšanās, salīdzinot ar algām, var glābt tikai lielākas iemaksas pensiju kapitālā vai lielāks strādājošo skaits." Tātad būtiski ir primāri izvilkt maksimāli daudzus no ēnu ekonomikas, kā arī veicināt oficiālo ienākumu kāpumu zemu apmaksātajai iedzīvotāju daļai.
Latvijas bankas pētījums raisa rūgtas pārdomas - lai nodrošinātu tādu pensijas apmēru, kas būtu tuvāks strādājošo vidējam atalgojumam, būtu nepieciešamas vairākas pārmaiņas. Trīs pensijas apmēru visvairāk ietekmējošie rādītāji:
- Pensionēšanās vecuma korekcija,
- Pozitīvāka demogrāfiskā prognoze,
- Pensiju 2. līmeņa kapitāla finansiālā atdeve.
Pensiju 2. līmeņa atdeve aizvadītajā gadā bija no -1% konservatīvajiem plāniem līdz -5% aktīvajiem plāniem, un šogad ir +3% līdz +20%. Teiksiet – milzīgas svārstības. Tas ir normāli, tā darbojas finanšu tirgi.
Ja pensiju 2. līmeņa dalībnieka uzkrājums ir 2000 EUR, tad 2018. gadā zaudējumi veido 142 EUR, bet šogad uzkrājums ir jau 2106 EUR – iepriekšējā gada zaudējumi atgūti ar uzviju. Arī turpmākos gados būs svārstības. Būtiski ir laicīgi, pirms pensionēšanās vecuma, pārvietot savus aktīvus uz mazāk svārstīgu, drošāku un arī mazāk pelnošu plānu, bet pārējā laikā – pelnīt, cik var, no tirgus svārstībām.
Pēdējo 10 gadu pensiju 2. līmeņa nodrošinātā peļņa ir vidēji 4% gadā. Bankas piegājušas uzdevumam atbildīgi. Valsts loma ir regulēt maksimālās komisiju likmes pārvaldītājiem, tādējādi rūpējoties par iedzīvotāju interesēm, ko valsts arī veic, nosakot attiecīgas izmaiņas. Šobrīd komisijas maksas, kas tiek maksātas pārvaldītājam, ir Eiropas līmenī un turpina samazināties līdz ar kopējo aktīvu pieaugumu.
Būtiski ir ar atdevi nosegt inflāciju. Visa pasaule saskaras ar izaicinājumiem. Lai nopelnītu, ir jāuzņemas arvien lielāki riski. Var saprast iedzīvotājus, kuri nevēlas iedziļināties finanšu tirgus pasaulē un grib, lai kāds par viņu parūpējas.
Tomēr "slīcēju glābšana" ir atstāta viņu pašu rokās – ikviens pensiju 2. līmeņa dalībnieks ir pats atbildīgs par sava pensiju plāna izvēli. Par to, ka esam maz zinoši par savu izvēlēto pensiju plānu, jau gadiem pārliecināmies SEB veiktajā pētījumā Pensometrs.
Šobrīd pensiju 2. līmeņa ieguldījumu pārvaldītāji nezina savu gala klientu – kuri valsts fondētās pensijas sistēmas jeb pensiju 2. līmeņa dalībnieki ir izvēlējušies konkrēto pārvaldītāju. Ja pārvaldītājam būtu zināms savs klients, tad pārvaldītājs varētu arī konsultēt savu klientu, kā arī klients varētu nepastarpināti jautāt pārvaldītājam gan par atdevi, gan par izmaksām daudz konkrētāk.
Redzamība un atklātība palielinās gan savstarpējo uzticību, gan arī uzticību pensiju sistēmai. Ja no ēnu ekonomikas izdotos izvilināt sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju pieaugumu kaut 1% apmērā, tad, ņemot vērā vidējo algu valsī, maksājuma daļa (14%), kas aiziet pensiju 1. līmenī jeb solidaritātes sistēmai, pieaugtu par 10 miljoniem EUR.
Tomēr lai mantošana nebūtu, citējot Klāvu Sedlinieku - "Kamppensiju", jāstiprina sistēma un cilvēki ir jāsargā paši no sevis, no vēlmes tērēt šodien un nedomāt par rītdienu. Uzkrājumi brīvprātīgi tiek veidoti ļoti kūtri, ir tendence visu notērēt, gan valstiskā, gan privātā līmenī. Ja nav bērni, par kuriem var galvot, ka tie parūpēsies par mani vecumdienas, tad par sevi jārūpējas pašiem. Arī SEB Pensometra dati liecina, ka cilvēki to arvien vairāk apzinās un ar katru gadu aktīvāk veido jebkāda veida uzkrājumus, un tā ir pozitīva tendence. Būtiski, lai valstī saglabājas sistēma, kas mudina veidot uzkrājumus gan caur valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, gan privāti, un savā ziņā ierobežo pieeju šiem resursiem īstermiņa vajadzību apmierināšanai, nodrošinot, ka pienākot pensijas gadiem, tur tiešam būs kas sakrājies.
Kristīne Lomanovska,
SEB dzīvības apdrošināšanas vadītāja
