Pēdējā gada laikā dažādās ilgtspējas diskusijās liels uzsvars likts uz tā dēvētajiem uzņēmumu zaļajiem projektiem. Taču maldīgs ir priekšstats, ka bankas finansē tikai acīmredzami zaļus un gatavus projektus - piemēram, investīcijas saules paneļos vai vēja enerģijā. Uzņēmumu aktivitātei transformācijas projektos ir milzu potenciāls.
Ints Krasts
SEB bankas valdes loceklis
Eiropas Savienības mērķis ir samazināt emisijas par vismaz 50% līdz 2030. gadam. Lai sasniegtu mērķi, mums ir mazāk nekā 10 gadi. Kreditēšanas pasaulē tas ir ļoti īss laika posms. Lai mēs neatpaliktu, mums par to ir jādomā un jārīkojas jau šodien.
Visaktīvāk par transformāciju interesējas eksportētāji un uzņēmumi ar augstu emisiju intensitāti
Ikdienā strādājot ar klientiem, varu teikt, ka visvairāk par ilgtspēju un zaļo transformāciju interesējas eksportējošie uzņēmumi un uzņēmumi nozarēs, kur raksturīga augsta emisiju intensitāte – enerģētikas uzņēmumi, nekustamā īpašuma attīstītāji un investori, kokrūpniecības un būvmateriālu ražotāji.
Kopējā uzņēmumu interese aug un ir vēlme sākt spert soļus, mērķtiecīgi sakārtojot pa vienam posmam visā procesu ķēdē. Šobrīd visbiežāk uzņēmumi mazina savu ietekmi uz vidi, mainot apgaismojuma avotus, autoparkus, investējot ražotņu attīstībā, izmantojot energoefektīvus risinājumus ēku siltināšanā. Tāpat arī pakāpeniski integrējot ražošanā ekoloģiskākus un videi draudzīgākus materiālus un izejvielas.
Daļa klientu uzsākuši šo ceļu gan eksporta tirgu spiediena dēļ, gan arī tāpēc, ka vēlas formalizēt un sākt ieviest dzīvē savas līdz šim radītās ilgtspējas stratēģijas, izvirzot izmērāmus mērķus un parādot tos arī piegādes ķēžu partneriem un iekšēji sava uzņēmuma pārvaldībā. Tāpat ir uzņēmumi, kuri jau ilgu laiku integrējuši savā stratēģijā ilgtspējas apsvērumus un tos nemitīgi pilnveido, rādot piemēru publiskajam un privātajam sektoram.
Uzlabo ražotnes un maina autoparkus
Iespējams, daļai uzņēmumu radies priekšstats, ka ilgtspēja uz viņiem neattiecas, jo pārsvarā runa ir par acīmredzamiem zaļiem, gataviem projektiem. Varbūt daļa nobīstas un pat nemēģina sākt iet šo ceļu, ja tiešā veidā šādus projektus neredz savos uzņēmumos. Tomēr gribu iedrošināt - ilgtspēja nav tikai par šo. Tāpat gribu kliedēt mītu, ka ilgtspējas ambīcija ir saistoša tikai globālām korporācijām vai lieliem uzņēmumiem, tāpēc minēšu dažus piemērus.
Lielisks piemērs ir mēbeļu ražotājs “Daiļrade koks”, kas ieguldīs 1,7 miljonus eiro savas Valmieras ražotnes uzlabošanā un mēbeļu krāsošanas un žāvēšanas līnijas nomaiņā. Tas ļaus uzlabot energoefektivitāti, veicinās uzņēmuma konkurētspēju un mazinās ietekmi uz vidi. Līdzīgi nekustamo īpašumu uzņēmumu grupa “Realto” nomainīja lielāko daļu sava autoparka uz elektroautomašīnām un pie saviem biroju centriem uzstādīja uzlādes stacijas, investējot gandrīz pusmiljonu eiro. Tas ne tikai veicina nepieciešamās infrastruktūras attīstību, bet arī motivē nomniekus spert līdzīgus soļus.
Savukārt Baltijas komerciālā nekustamā īpašuma ieguldījumu pārvaldnieks “SG Capital” ieguldīja 1,75 miljonus eiro, lai sertificētu visus fondam piederošos biroju ēku kompleksus pēc ilgtspējīgas būvniecības BREEAM standarta. Tāpat veica arī papildu investīcijas komunikāciju un iekārtu uzlabošanā, lai celtu energoefektivitāti un mazinātu izmešu daudzumu. Šie ir iedrošinoši piemēri, kas parāda, ka iespējams sekmīgi īstenot šo transformācijas ceļu, izvēloties tos uzlabojumus, kas katram uzņēmumam dod lielāku pievienoto vērtību.
Uzņēmumiem pagaidām nav ”steidzamības sajūtas” – ar ko sākt?
Raugoties uz savstarpējo sadarbību šajā kontekstā, ir skaidrs, ka bankas vienas pašas daudz sasniegt nevarēs. Piemēram, mūsu bankas tiešā ietekme klimata kontekstā ir vien 5%, pārējie 95% ir netiešā ietekme, kas izriet no bankas finansētajiem projektiem un klientu-uzņēmumu radītajām emisijām. Tāpēc visbūtiskākais ir fokusēties uz to, kā varam atbalstīt uzņēmumus. Pagaidām uzņēmumu izpratne par to, kā šīs pārmaiņas skars tieši viņus, ir diezgan zema. Jāmācās mums visiem - gan uzņēmumiem un bankām, gan valsts pārvaldei un partneriem.
Svarīgi saprast, ka jebkurš uzņēmums – mazāks vai lielāks – ir daļa no kopējās ekosistēmas vai tās būtu piegāžu ķēdes vai sadarbība ar partneriem un finanšu institūcijām. Uzņēmumiem būs jāsāk uzskaitīt, mērīt un konkrētos skaitļos parādīt sava ietekme uz vidi un progress tās mazināšanā. Tiem, kuri izvēlēsies palikt novērotāju pozīcijā, konkurenti noteikti aizsteigsies priekšā.
Pirmais solis ir sava konkrētā uzņēmuma analīze, ņemot vērā nozares specifiku. Te nebūs panacejas. Autoparkus varētu nomainīt visi, bet kādam uzņēmumam emisijas no autoparka var sastādīt 5%, kamēr citam 50%. Ja, piemēram, bankas kontekstā visa autoparka nomaiņa uz elektroauto dotu salīdzinoši nelielu pienesumu, tad loģistikas uzņēmumam ieguvums būs stipri lielāks. Tas nozīmē, ka, katram koncentrējoties uz pareizajām, sev un savai nozarei būtiskajām lietām, kopā mērķus sasniegsim ātrāk.
Zaļais kredīts uzņēmumiem
Otrais solis - emisijas lielākoties slēpjas izmaksās, tāpēc jādomā, kā samazināt izmaksas, mazinot ietekmi uz vidi un panākot augstāku efektivitāti. Pēc tam sasniegtie efektivitātes augļi jāinvestē ilgtspējīgos attīstības projektos, lai sekmētu uzņēmuma izaugsmi un mazinātu ietekmi uz vidi – līdzīgi kā minētajā “Daiļrade koks” piemērā.
Un visbeidzot – jādomā ne tikai par ietekmes mazināšanu uz vidi, bet arī pielāgošanos klimata izmaiņām. Piemēram, ja ogles vairs neizmantos, tad dzelzceļš mazāk pārvadās, termināli mazāk kraus, osta mazāk apgrozīs. Laicīgi jādomā par alternatīvām fosilajai gāzei un jāizzina iespējas, kā pielāgot infrastruktūru nākotnes enerģijai – piemēram, ūdeņradim, vēja un saules enerģijai. Te labs piemērs ir uzņēmums “Conexus Baltic Grid”, kas sadarbībā ar Baltijas un Somijas dabasgāzes pārvades sistēmu operatoriem drīzumā uzsāks izpēti šajā jomā.
Ir skaidrs, ka no uzņēmumiem šajā jomā prasīs vairāk. Ja kādreiz klienti prasīja piegādātājam samazināt vienības izmaksas, piemēram, par 2% ik gadu uz augstākas efektivitātes rēķina, tad nākotnē uzsvars visticamāk būs uz ikgadēju emisiju intensitātes samazināšanu par saražoto vienību.
Ne visu var aprēķināt šodien – jāizdara gudras ilgtermiņa izvēles
Daudz diskusiju par to, vai elektroautomašīna, salīdzinot ar iekšdedzes dzinēju, šodien atmaksājas. Tāpat, vai savā dzīves ciklā atmaksāsies visenergoefektīvākais ledusskapis. Tomēr ne visus ilgtspējas aspektus var finansiāli racionalizēt – ir jāņem vērā nefinanšu aspekti un to sekas šodienas investīciju izvēlēm. Arvien vairāk jārunā par ilgtermiņa stratēģiju, vīziju un vērtībām, kuras ir pareizas ilgtermiņā, bet varbūt ir mazāk skaidras un atbalstāmas īstermiņā.
Ko varam labāk? Uzņēmumiem noteikti jāpievērš lielāka uzmanība ražošanas izejvielu izvērtēšanai, jāveicina videi draudzīgo un otrreizējās pārstrādes materiālu izmantošana jeb aprites ekonomika. Katram ir jāseko līdzi savas nozares ilgtspējas tendencēm. Ja aprobežosimies ar elektroautomašīnām un saules paneļiem, palaidīsim garām jaunu, inovatīvus produktu iespējas.
Otrs fokuss – par ilgtspēju noteikti jārunā. Un tās nav tikai preses relīzes vai korporatīvās ilgtspējas pārskati. Ja uzņēmumi to nedarīs, ir lielāks risks, ka tos uzskatīs par vājiem. Redzam, ka veikalu plauktos arvien vairāk ievestajiem produktiem marķējumā norādīta ietekme uz vidi (piemēram, cik gramu CO2 izmantots produkta ražošanas procesā). Ja mūsu uzņēmēji nerēķinās un nestāstīs klientiem, kāda ir viņu produktu ietekme uz vidi, viņu konkurētspēja vājināsies – ne cenas, bet nefinansiālu patērētāja apsvērumu dēļ.
Esam pieraduši radīt trīs vai piecu gadu finanšu budžetus, sasniegt ikgadējos mērķus, bet ilgtspēja ir ilgtermiņa ambīcija un to nav viegli izmērīt un novērtēt. Mums visiem jāmācās mainīt skats no finansiāliem aspektiem uz nefinansiālām pārdomām un tad atpakaļ pie finansiāliem instrumentiem, lai sasniegtu ilgtspējas mērķus. Viens ir skaidrs – ilgtspēja ir uz palikšanu, no tās neviens neaizbēgs un tā skars lielāko daļu uzņēmumu. Labā ziņa, ka uzņēmējiem ir divas iespējas – nogaidīt un būt karavānas aizmugurē vai rīkoties apsteidzoši un izvēlēties savu taktiku.
Ints Krasts
SEB bankas valdes loceklis
