Padomju laikos bija teiciens – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības. Kaut tā jau ir pagātne, šāds priekšstats par savstarpējām attiecībām sabiedrībā ir plaši sastopams arī tagad.
Taču mūsdienas ir raksturīgas arī ar strauju pārmaiņu tempu.
Zināšanas ātri noveco, jābūt spējīgam mācīties, pielāgoties un medicīnas progresa dēļ strādāt ilgāk.
Šajos apstākļos tiek pārbaudīta arī sabiedrības un valsts savstarpējā uzticība. Tas, ka attiecībās ir milzīga plaisa, apliecina lielais ēnu ekonomikas īpatsvars. Un pensiju sistēma nav izņēmums. Sākotnēji tā tika veidota, balstoties uz paaudžu solidaritāti. Taču iedzīvotāju skaita sarukums un novecošana ir tendences, kam ir tālejošas sekas, kaut ikdienā to nespējam novērtēt.
Kopš 2000. gada iedzīvotāju skaits ir sarucis par 18,1%. Taču sarukums galvenokārt noticis uz jauniešu (līdz 14 gadiem samazinājums par 29%) un darbspējīgo iedzīvotāju (15-64 gadiem samazinājums par 21,3%) skaita samazināšanās rēķina. Tikmēr iedzīvotāju skaits virs 65 gadiem ir audzis par 9,9%. Tādēļ sociālās apdrošināšanas sistēma virzās uz arvien lielāku personalizāciju.
Respektīvi, ir jāuzņemas lielāka atbildība par savām vecumdienām. Visdrīzāk, valsts apņemsies nodrošināt minimālus ienākumus un rūpēsies par tiem, kas paši to nebūs spējuši paveikt.
Var šķist, ka darba mūžs var būt ļoti ilgs. Tomēr darba tirgus rāda, ka optimālais uzkrāšanas laiks var izrādīties krietni īsāks, nekā plānots. To nosaka ierobežojumi darba mūža sākumā – izglītošanās, pieredzes iegūšana un darba mūža beigās, kad veselības, prasmju trūkums var liegt ienākumus. Tādēļ optimālais laiks pensijas kapitāla uzkrāšanai var izrādīties aptuveni 35 gadi, tas ir – vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Tādēļ būtiski uzkrājumu veidošanu sākt pēc iespējas ātrāk un nepārtraukt. Katrs ieguldītais eiro sāk vairot kapitālu.
Tiek vērtēts, ka vēlamais pensijas apmērs ir ap 50% no algas, ideālā gadījumā – 70%. Finanšu ministrijas dati liecina, ka aptuveni trešdaļa no visām sociāli apdrošinātajām personām iemaksas ir mazākas par minimālo algu. Tas nozīmē, ka šīm personām nepieciešams trīsreiz ilgāks darba stāžs, lai cerētu kaut uz minimālo pensiju. Lai arī sociālās apdrošināšanas shēmā ir reģistrēti 1,278 miljoni iedzīvotāju, tikai 800 tūkstoši iemaksas veic vispārējā nodokļu režīmā. Turklāt pietiekami liela daļa izvairās no pilnas nodokļu nomaksas. Tādēļ uzkrātais kapitāls ir niecīgs. 53% iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 60 gadiem (attiecīgi vairāk nekā puse no 1,106 miljona), uzkrātais kapitāls ir līdz 2000 eiro, bet no 2001 līdz 4000 eiro ir uzkrāts 23% iedzīvotāju.
Rezultātā, dažādi vērtējot, aptuveni 500 000 iedzīvotāju ir zemu ienākumu risks vecumdienās. Aina nav iepriecinoša.
Protams, jo attīstītāka būs tautsaimniecība, jo lielāku atbalstu valsts spēs dot. Taču aptaujas rāda, ka iedzīvotāju gaidas attiecībā pret nākotnes ienākumiem ir nesamērīgas ar iespējām un pašu rīcību.
Ko darīt? Vai zini, kāds ir tavs uzkrātais kapitāls? Savas nākotnes vārdā ir vērts parēķināt gaidāmo pensiju jau tūlīt. Uzkrāto kapitālu ir iespējams uzzināt portālā latvija.lv. Internetā ir pieejami daudzi pensiju kalkulatoru versijas. Tas dos pietiekamu priekšstatu par to, kas sagaida. Ļoti iespējams, ka informācijai par uzkrāto kapitālu ir jābūt vieglāk pieejamai, piemēram, internetbankā. Tas biežāk liktu pievērst uzmanību šim jautājumam.
Ja situācija neapmierina, lietas ir jāmaina. Jāparēķina, iespējamais darba mūžs un attiecīgi, cik lieli ikmēneša uzkrājumi ir jāveic, lai plānoto sasniegtu. Tāpat ir jāpārdomā tas, kādas ir attiecības ar nodokļu nomaksu un, iespējams, ka jāapsver iespējas, ko mainīt. Aplokšņu algas ir lieta, ko nereti īstermiņa ieguvuma dēļ izvēlas paši darba ņēmēji.
Par dienām, kad spēka un veselības būs krietni mazāk, jādomā šodien. Jo tā diena pienāks. Taču tad tas viss būs aizmirsies, un skats tiks vērsts valsts virzienā, un sirdī būs netaisnības sajūta. Savukārt, ja zemu ienākumu riskam ir pakļauts tik daudz iedzīvotāju, tad šķiet, ka šai aktualitātei politiskajā dienaskārtībā ir jāpiešķir lielāka prioritāte.
Dainis Gašpuitis,
SEB bankas ekonomists
Materiāla oriģinālversija publicēta žurnāla “ir” vietnē.
