Lielākās grūtības saprast, kā attīstīsies tautsaimniecība vīrusa Covid-19 izplatības dēļ, rada apstāklis, ka nevienam nav nekādas skaidrības, cik ilgi šis vīruss vēl būs aktuāls, intervijā žurnālam “iFinanses” norāda SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Sagaidāms, ka ekonomikas atgūšanās Latvijā būs lēna, pakāpeniska, nevis strauja?
Skaidrs, ka vīruss varētu plosīties pietiekami ilgi, un tad tas pozitīvais stāsts nebūs straujš. Pieņemot, ka noņemsim ierobežojumus, skaidrs, ka būs daudzi reģioni, kas paliks slēgti vēl ilgu laiku. Nezinu, kurā brīdī un kura valdība varētu pateikt - labi, atsāksim aviācijas satiksmi un tūristu apmaiņu ar Krieviju, ņemot vērā, ka nevaram uzticēties Krievijas sniegtajai informācijai par tur notiekošo. Tātad vismaz šajā jomā paies ilgs laiks. Savukārt Ķīnas piemērs rāda, ka, sankcijas mazinot, cilvēki, protams, priecājas, apmeklē kādu krogu u. tml., taču nelabprāt iet, piemēram, uz tirdzniecības centriem, aktivitātes nav. Tas nozīmē, ka cilvēki vēl ilgi būs piesardzīgi.
Domājams, ka gados vecākiem cilvēkiem vairāk rūpēs pašu veselība, nekā iespēja doties uz tirdzniecības centru vai ekskursijā uz Ēģipti, par kuru nav skaidrības, kā tur īsti ir ar Covid-19 izplatību. Šajā kontekstā jau tagad tiek runāts par to, kāda vispār būs pasaule, kad krīze beigsies. Varbūt ir pārsteidzīgi runāt par fundamentālām izmaiņām jau tūlīt pēc krīzes, taču ir skaidrs, ka daudzas lietas mainīsies, daudzi reģioni, nozares būs spiestas mainīties, bet dažādi eksporta tirgi var pazust no mūsu redzesloka. Daudzi cer, ka atgūšanās būs ātra, bet jāņem vērā teiciens, ka divas reizes vienā upē iekāpt nevar. Arī uzņēmējdarbībā būs izmainās. Piemēram, tiks konstatēts, ka daudzas lietas var izdarīt attālināti un tas nekādus zaudējumus nerada.
Starptautiskais valūtas fonds (SVF) prognozējis, ka no Baltijas valstīm lielākā ekonomikas lejupslīde šogad gaidāma tieši Latvijā. Ar ko tas varētu būt izskaidrojams?
Ļoti iespējams, ka katrai valstij šādas prognozes veido cita ekspertu grupa, un tad arī parādās nianses. Mūsu stāsts ir negatīvs, jo krīze sākās samērā zemas izaugsmes apstākļos, brīdī, kad tranzīta un dažādās citās jomās situācija jau vairs nebija laba.
Gan Igaunijā, gan Lietuvā izaugsmes līmenis bija divas reizes augstāks. Tātad bāze bija zema. Ņemot vērā visus apstākļus, tostarp notiekošo eirozonā, salīdzinājumā ar iepriekšējo krīzi un daudzām citām Eiropas valstīm, ieskaitot Baltijas valstis, mēs varētu būt par mata tiesu labākā situācijā.
Par to, ka mums prognozē straujāko kritumu, es teiktu, ka nevajag steigties. Par skaitļiem varbūt pat varētu nestrīdēties, taču, ja parunājam ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, viņi par kopējo situāciju katrs savā valstī ir skeptiskāki, nekā mēs par Latviju. Grūti pateikt, kā kura nozare spēs pielāgoties jaunajai situācijai. Nav pamata uzskatīt, ka mums draud kaut kas sāpīgāks, nekā abās kaimiņvalstīs.
To, ka kritums būs, atbilstoši SVF prognozēm apstrīdēt nevar. Vienlaikus neredzu, ka nākamgad varētu būt strauja ekonomikas atgūšanās, kā to prognozē SVF. Nu nespēs mūsu tautsaimniecība nākamgad augt par 8% - tik straujos tempos tas nenotiks. Daudzām nozarēm būs jāiesilst, daudzas lietas būs grūti iekustināt. Tāpat skaidrs, ka bezdarba līmenis Latvijā būs lielāks, nekā to šobrīd prognozē SVF.
Būtiska nozīme ir tam, cik veiksmīgas būs dažādas atbalsta programmas un cik lielā mērā uzņēmēji atlaidīs savus darbiniekus. Uzreiz jāteic, ka tādas atbalsta programmas kā šobrīd, proti, ar mērķi, lai uzņēmumi noturētu darbiniekus, Latvijā vēl nekad nav bijušas. Tas nozīmē, ka bezdarbs būs mazāks, nekā būtu bez šīm programmām. Vismaz šobrīd izskatās, ka bezdarba līmenis nebūs tik liels, kā tas bija pirms 10 gadiem. Daļai tas, protams, varētu būt vājš mierinājums, bet, ja mēs paskatāmies, kas notiek, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un daudzās citās valstīs, kļūst skaidrs, ka nebūsim sliktākā situācijā par citiem. Tik smaga situācija kā iepriekšējā krīzē nebūs.
Tam, vai iekšzemes kopprodukts nokrītas par vienu procentpunktu vairāk vai mazāk, lielas nozīmes nav. Šobrīd vairāk jāskatās, cik cilvēku paliek ārpus darba tirgus, cik – zaudē ienākumus. Tas, ka bezdarba līmenis šobrīd ir uz pusi zemāks, nekā pirms 10 gadiem, vien liecina, ka esam labākās pozīcijās.
Vai pareizi saprotu, ka patiesībā šobrīd pat nav iespējams īsti prognozēt, cik ilgu laiku vajadzēs, lai tautsaimniecība atgrieztos iepriekšējā izaugsmes līmenī?
Veiksmīgas situācijas gadījumā, ja tiek atrasts risinājums, kā novērst pašu vīrusu, lai beigtu stresu sabiedrībā... Jāsaprot, ka tas vīruss šobrīd ir visā pasaulē un nav iespējams, ka kādā valstī tā nav. Pat ja Covid-19 perēklis saglabājas tikai Ziemeļkorejā, rudenī tas var atkārtoties visā pasaulē.
Jebkurā gadījumā līdz rudenim saglabāsies neskaidrība neatkarīgi no jebkādiem risinājumiem. Labākajā gadījumā uz iepriekšējās situācijas atgriešanos mēs varētu cerēt 2022. gadā - tas ir pozitīvā scenārija gadījumā. Pat ja tiktu paziņots, ka atkal visur drīkst lidot, vai tad cilvēki uzreiz pirktu biļetes? Nepirktu.
Valsts ieviestie instrumenti uzņēmējdarbības atbalstam Latvijā. Cik lielā mērā, jūsuprāt, tie ir efektīvi?
Tas ir bezgalīgais stāsts. Daudzi uzņēmēji ir neapmierināti ar ieviestajiem nosacījumiem dīkstāves pabalsta saņemšanai. Tas ir diskutabls jautājums.
Piemēram, Lietuvā pašnodarbinātajiem nedrīkst būt nekādu nodokļu parādu, lai saņemtu dīkstāves pabalstu. Tāpat citās valstīs dzirdēts par nosacījumu, ka parādi jānomaksā divu mēnešu laikā, un tad jau rodas jautājums, vai tas vispār ir atbalsts, jo kurš gan to spēs izdarīt.
Jā, ir arī dzirdēts, ka Lietuvā situācija ir pretimnākošāka, bet tur atbalsta mehānismus ieviesa krietni vēlāk nekā Latvijā. Savukārt Igaunijā ir pārmetumi, ka atbalstu nav dabūjuši visi, kam vajadzēja.
Tātad katrā valstī ir savas nianses. Vērtējot kopumā, jāteic, ka reakcija bijusi pietiekami operatīva, valsts reaģēja uz reālo situāciju, piemēram, paaugstinot pieļaujamā nodokļu parāda slieksni.
Vienmēr jau būs diskusijas par to, cik lielā mērā visiem to naudu dalīt. Jāņem vērā, ka Latvija pati naudu nedrukā, kas nozīmē, ka noteikti limiti ir jāuzliek. Lai cik daudz naudas mums būtu, nekad visiem nepietiks. Nevar teikt, ka viss, kas notiek, ir teicami, jo zināmi īleni no maisa lien laukā, taču jāatzīst, ka notiekošie procesi ir operatīvi un veiksmīgi, lai šobrīd neaizrautos ar pārmērīgi lielu kritiku.
Vai var teikt, ka pašreizējā situācija tautsaimniecībā ļaus attīrīties no neveiksmīgiem, vārgulīgi strādājošiem uzņēmumiem?
Tas jebkurā gadījumā notiks - par to runā visā pasaulē. Lētā nauda ir uzturējusi daudzas sistēmas, kas pēc savas būtības varbūt arī nav vajadzīgs. Pēc katras krīzes nāk zināms lūziens, kas pagriež ekonomikas vektoru nedaudz citā virzienā. Valstij šādos brīžos būtiski nepazaudēt kritiski svarīgus uzņēmumus, nepalaist zem ūdens stratēģiski svarīgas kompānijas, atbalstīt tos, kas ir svarīgi.
Arī krīze ir instruments, lai valsts varētu veikt pārmaiņas un likt nevēlamām parādībām izzust. Protams, pārlieku liela principialitāte arī var dot ne pārāk labus rezultātus, piemēram, masveida bezdarbs nav neviena interesēs. Taču, lai kā valsts to vēlētos, visus saglābt tai nekad neizdosies. Skaidrs, ka, piemēram, Vācija glābj savu autobūvi, un arī mums nakts vidū jābūt skaidrībai, kuras nozares glābjam.
*Pilna saruna ar SEB bankas ekonomistu Daini Gašpuiti lasāma žurnāla “iFinanses” 2020. gada jūnija numurā.
