Vēja spārniem ir paskrējuši jau nedaudz vairāk kā 10 gadi kopš laika, kad Latvijas ekonomika bija ievēlusies dziļā bedrē un apņēmīgi, brīžiem haotiski, meklēja ceļu augšup. No daudz kā nācās atteikties, pārskatīt un nereti pat pārvilkt visam svītru un sākt no jauna. Lai ekonomika atgrieztos pirmskrīzes līmenī, bija nepieciešami astoņi gadi. Tāpēc to, kas ir mainījies laika nogrieznī no 2009. gada līdz 2019. gadam, izjūtu un vērtējumu saasināšanai salīdzinu ar to, kā veicies kaimiņiem.
Ekonomikas kritums savu apogeju sasniedza 2009. gada trešajā ceturksnī (-15,6%). Turpmāk lejupslīde pakāpeniski samazinājās, tomēr turpinājās visu 2010. gadu. Ekonomika sāka atgūties 2011. gadā. Kopš 2009. gada Latvijas ekonomika ir piebriedusi par 26%. Kaimiņiem ir veicies labāk: Igaunija ir spējusi palielināt IKP par 43%, bet Lietuva – par 39%.
Salīdzinot ekonomiku svaru, šajos desmit gados Lietuva savas pozīcijas ir noturējusi, radot 45% no Baltijas ekonomikas. Savukārt Igaunija salīdzinājumā ar Latviju savas pozīcijas ir pat nedaudz uzlabojusi. Šobrīd Latvija veido aptuveni 28% no Baltijas ekonomikas. Pirms desmit gadiem Latvijas īpatsvars bija 31%.
Attīstība ir ļāvusi uzlabot dzīves līmeni un tuvoties ES attīstīto valstu līmenim. 2009. gadā Latvijas IKP uz 1 iedzīvotāju bija 52% no ES vidējā un šajā rādītājā ieņēma pirmspēdējo vietu. 2018. gadā, apsteidzot četras valstis, esam pietuvojušies 69% no ES vidējā dzīves līmeņa. Igaunija un Lietuva, kas krīzi izjuta par mata tiesu vieglāk, ir aizsniegušās līdz 82% un 80%.
Kas ir veidojis atšķirības veikumā
Krīzes posmā visstraujāk uz situāciju reaģē un kritumu pārvar eksports, kura nozīme strauji aug. Ja kopējais eksports 2009. gadā bija 42,5% no IKP, tad 2018. gadā tas pieaudzis līdz 61,3%. Nedaudz straujāk, apsteidzot Igauniju, Lietuvas eksporta īpatsvars IKP šajā laika posmā ir audzis no 51,9% līdz 75,6%, bet Igaunijas – no 60,5% līdz 74,3%.
Preču eksporta struktūra šajā laika posmā ir piedzīvojusi vairākas izmaiņas. Pateicoties prasmīgai nozares attīstībai, kokrūpniecības eksports joprojām pārliecinoši ieņem pirmo vietu – 17,6% no preču eksporta. Tās īpatsvars šajā laika posmā ir palielinājies par 2 procentpunktiem. Otrajā vietā ar 10,4% ir izvirzījies elektroierīču eksports. No otrās uz trešo vietu ir atkāpies mehānismu un mehānisko ierīču eksports – 5,8%. Uz ceturto vietu ir pakāpusies transportlīdzekļu un to detaļu eksporta nozīme, kas veido 5,6% no kopējā preču eksporta.
Šajā posmā ir kritušās dzelzs un tērauda eksporta pozīcijas, bet par piekto nozīmīgāko preču eksporta grupu ir kļuvis alkohols.
Abās kaimiņvalstīs pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājusies degvielas un naftas eksporta nozīme, taču tas vēl joprojām ir pieskaitāms galvenajām eksporta precēm. Lietuvā naftas un tās produktu eksporta dominance ir sarukusi par 10 procentpunktiem, t.i., līdz 20%. Igaunijā tās īpatsvars ir sarucis par 4 procentpunktiem līdz 12% no kopējā eksporta. Lietuvas pārējo eksporta preču grupu īpatsvars ir krietni zemāks. Otro vietu ieņem mēbeles (11%), kam seko pārtika un dzērieni (9%), kā arī plastmasa un tās izstrādājumi (8%). Arī Lietuvā liela loma – 11% – ir kokrūpniecības eksportam. Starp ziemeļu kaimiņu galvenajām eksporta precēm ir arī koka mājas un mēbeles (8%). Igaunijā lielāka nozīme nekā Latvijā ir elektroierīču (15%) un mehānismu un mehānisko ierīču (9%) eksportam.
Kas virza ekonomiku
Analizējot atšķirības Baltijas valstu sniegumos, uzrādās arī atšķirīgi ekonomiku dzinējspēki. Lielāko ieguldījumu no pievienotās vērtības pieauguma pēdējo desmit gadu laikā ir sniegušas tādas nozares ir kā tirdzniecība, transports, viesmīlība un ēdināšana. Lietuvas kopējā izaugsmē šajā laika periodā tās kopumā ir veidojušas 43% kāpuma, kas izriet no lietuviešu aktīvās transporta pārvadājumu nozares attīstības un spējas izmantot viesstrādniekus. Ne velti šobrīd ir liels satraukums par jauno ES likumu ietekmi uz šo nozaru konkurētspēju, kas var būtiski ietekmēt Lietuvas ekonomiku. Ar 27% tām seko apstrādes rūpniecība. Mazākā mērā, taču šīs pašas nozares ir devušas ieguldījumu arī Latvijai, attiecīgi nodrošinot 34% un 20% no kopējā pieauguma. Igaunijai šīs nozares ir mainījušās vietām, attiecīgi veidojot 26% un 23% izaugsmes, tātad būtiskākais izaugsmes dzinējs ir bijusi apstrādes rūpniecība.
Nozīmīga loma visās trijās valstīs ir bijusi komercpakalpojumu attīstībai, kas Lietuvā (10%) un Igaunijā (13%) ieņem trešo, bet Latvijā – ceturto vietu (11%). Latvijai tādu pašu ieguldījumu ir devušas arī publisko pakalpojumu, izglītības un veselības aprūpes nozares (11%), kurām kaimiņvalstīs ir krietni mazāka loma.
IKT izrāviens
Starp top 5 nozarēm Igaunijā un Lietuvā ar lielāko, attiecīgi ar 13% un 4% devumu izceļas IKT. Latvijā tā nav iekļuvusi top 5. Taču tai ir milzīgs nākotnes potenciāls, un pēdējo gadu IKT nozares attīstība ļauj cerēt, ka nākamajos gados tā izvirzīsies par arvien nozīmīgāku izaugsmes dzinējspēku. Abās kaimiņvalstīs veiksmīgi ir turpinājusi attīstīties arī būvniecība, nodrošinot būtisku ieguldījumu (Lietuvā – 8%; Igaunijā – 11%), savukārt Latvijā piekto vietu ieņem operācijas ar nekustamo īpašumu – 8%. Pēdējos gados IKT nozare visās trijās Baltijas valstīs piesaka arvien lielāku potenciālu. Tāpēc tās attīstībai un atbalstam jāpievērš lielāka vērība, tāpat jāveido atbalsts apstrādes rūpniecības izaugsmei, īpaši fokusējoties uz nozares produktivitātes veicināšanu.
Darba tirgus
Pozitīvas vēsmas ir valdījušas arī darba tirgū. Zemākais bezdarba līmenis – 3,9% – šobrīd ir Igaunijā, tai seko Latvija ar 6% un Lietuva ar 6,1%. Igaunijai palielinot pārsvaru, Baltijas valstīs strauji audzis arī vidējais atalgojuma līmenis. Igaunijā tas ir palielinājies par 86% un sasniedzis 1397 eiro. Nedaudz lēnākiem tempiem, taču arī atzīstami tas ir palielinājies Latvijā (+68%, sasniedzot 1091 eiro) un Lietuvā (+65%, sasniedzot 1022 eiro).
Jāpiezīmē, ka, neskatoties uz smago krīzes periodu, šajā laika posmā Lietuvas vidējās algas atšķirība salīdzinājumā ar Latviju (par labu mums) ir niecīga, tomēr palielinājusies.
Toties pēdējā laikā uzņemtais straujais algu kāpuma kurss Lietuvā signalizē, ka atšķirības varētu ātri nodilt.
Banku sektors
Arī banku sektors Baltijas valstīs ir mainījies. Latvijā mājsaimniecību noguldījumu apjoms ir gandrīz pieckāršojies un sasniedzis 6,6 miljardus eiro, bet uzņēmumu noguldījumi teju četrkāršojies, sasniedzot 4,2 miljardus eiro. Savukārt mājsaimniecību un uzņēmumu saistību apjoms ir sarucis par aptuveni 40%. Tas daļēji ataino arī situāciju investīciju aktivitātē, kas, lai arī ir augusi, vēl tālu atpaliek no pirmskrīzes līmeņa, un uzņēmēju vidē joprojām valda liela piesardzība. Igaunijā un Lietuvā situācija ir mazliet citādāka. Gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu noguldījumu apjoms abās valstīs desmit gadu laikā ir pieaudzis nedaudz vairāk par 100%. Abās valstīs ir palielinājies arī aizdevumu apjoms mājsaimniecībām (aptuveni par 20%), toties piesardzīgāki ir kļuvuši uzņēmumi. Igaunijā aizdevumu apjoms uzņēmumiem ir palielinājies tikai par 4%, Lietuvā – par 9%.
Ko varam secināt
Pēdējos desmit gados Latvijas ekonomika ir spējusi atgūties un uzrādīt labas izaugsmes tendences. Lietuvā un Igaunijā lielāku pienesumu izaugsmē ir sniegusi apstrādes rūpniecība. Igaunijas veiksmes stāsts ir bijis IKT sektors, kurš arī šobrīd visām trijām Baltijas valstīm piedāvā labas attīstības iespējas. Lietuvai ir izdevies noorientēties apstākļos un attīstīt transporta pakalpojumu nozari, ko varētu dēvēt par dienvidu kaimiņa veiksmes stāstu, kaut arī ilgtermiņā tas var saskarties ar nopietniem izaicinājumiem.
Latvijā joprojām ir turpinājusi rezonēt gāzi grīdā politikas negatīvā ietekme, kuras dēļ būvniecības ieguldījums atšķirībā no kaimiņvalstīm ir bijis mazāks. Krīzes ietekme vēl būs jūtama gadiem, un tas vēlreiz apliecina ilgtspējīgas politikas nozīmi. Maksa par pakļaušanos īstermiņa kārdinājumiem un ieguvumiem ir izrādījusies pietiekami liela. Vai varēja labāk? Droši vien. Taču ir vērts novērtēt sasniegto, noteikt pareizās prioritātes un ar enerģiju ķerties pie darbiem.
