Latvijas sociālekonomiskie vaibsti laika griežos ir bieži mainījušies. Tautsaimniecības struktūras un tehnoloģiju izmaiņu ietekmē šie procesi turpinās. Būtiskākais ir neatstāt tos pašplūsmā, bet aktīvi veidot atbilstoši sabiedrības interesēm.
Latvijas teritorijā dzīvojošajiem zemniekiem 19. gadsimts iezīmējās kā periods, kad tika samazināti ierobežojumi un pavērās iespējas patstāvīgai saimniekošanai. Kurzemes un Vidzemes guberņās zemnieku brīvlaišana (atbrīvošana no dzimtbūšanas) norisinājās attiecīgi 1817. un 1819. gadā, savukārt Latgalē tā notika 1861. gadā, līdz ar pārējām Krievijas impērijas guberņām. Zemnieki varēja kļūt par neatkarīgiem zemju īpašniekiem.
1863. gadā Latvijas teritorijā bija 1,24 milj. iedzīvotāju, 85% no tiem dzīvoja laukos un vien 15% – pilsētās. Straujā rūpniecības izaugsme 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs veicināja iedzīvotāju migrāciju no laukiem uz pilsētām, kā arī krievu, lietuviešu un poļu imigrāciju. Migrācijas pamatā lielāko tiesu bija ekonomiski apsvērumi – 1905. gadā vidējā darba samaksa rūpniecībā bija par ~30% augstāka nekā lauksaimniecībā. Jaunizbūvētā dzelzceļa sistēma atviegloja ne tikai izejvielu un ražojumu, bet arī iedzīvotāju un iebraucēju pārvietošanos. 1897. gadā Latvijas teritorijā bija jau 1,93 milj. iedzīvotāju. Pilsētās dzīvojošo skaits kopš 1863. gada bija trīskāršojies, bet īpatsvars divkāršojies, sasniedzot 28 %. Līdz 1. pasaules kara sākumam populācija pieauga vairāk nekā par ¼, sasniedzot 2,55 miljonus.
Urbanizācijai turpinoties, jau 40% iedzīvotāji par dzīvesvietu bija izvēlējušies pilsētas. 1913. gadā Rīgas iedzīvotāju skaits sasniedza 518 tūkstošus, 42% no tiem bija latvieši, 19% – krievi, 13% – vācieši, 9% – poļi un 7% – lietuvieši. Lai gan rūpniecības loma tautsaimniecībā ievērojami pieauga, par galveno nozari tomēr saglabājās lauksaimniecība, 1897. gadā nodarbinot ap 45 % iedzīvotāju, savukārt rūpniecība nodarbināja 20% strādājošo. 1. pasaules karš nesa neizmērojamu postu. 1915. gadā, uz Krieviju evakuējot rūpniecības uzņēmumus, tika izvesti ap 75 tūkstoši strādnieku un speciālistu ar ģimenēm, kopā ap 220 tūkst. cilvēku. Kara laikā tika veiktas pārtikas un preču rekvizīcijas, plosījās epidēmijas, trūka medikamentu, kurināmā u.c. nepieciešamu preču.
Kara laikā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par aptuveni 900 tūkstošiem jeb 40 % no populācijas, sarūkot līdz 1,6 miljoniem. No 1920. līdz 1925. gadam, atgriežoties karagūstekņiem un bēgļiem, iedzīvotāju skaits sasniedza 1,84 miljonus. Karš atgrieza Latviju pie tradicionālā dzīvesveida. 1920. gadā gandrīz 80% strādājošo bija nodarbināti lauksaimniecībā. Pilsētu iedzīvotāju īpatsvars bija nokrities līdz 24%, zemāk nekā 19. gadsimta beigās (29%). Rūpniecība, būdama gandrīz pilnībā iznīcināta, galvenokārt mazos uzņēmumos vai amatnieku darbnīcās nodarbināja mazāk par 7% strādājošo. Tautsaimniecībai atjaunojoties, lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars 1935. gadā samazinājās līdz 65%, bet rūpniecībā pieauga līdz 17%.
Spriežot pēc strādnieku algas, rūpniecībā nodarbināto darbs bija ievērojami labāk apmaksāts. Lauksaimniecībā aptuveni 60% samaksas veidoja saimnieka nodrošinātais miteklis un uzturs. Tādējādi rūpniecībā vidēji augstāks atalgojums bija tikai kvalificētajiem strādniekiem.
Saskaitot lauksaimniecības strādnieku darba vidējo samaksu un saimnieka sadzīvisko nodrošinājumu, varam secināt, ka būt nekvalificētam rūpnīcas strādniekam pilsētā bija neizdevīgāk gan tāpēc, ka alga bija zemāka, gan tāpēc, ka dzīve pilsētā bija dārgāka
Attīstoties pārējām tautsaimniecības nozarēm, aizvien vairāk darbaspēka trūka lauksaimniecībā, kas sākotnēji tika nodrošināts, strādniekiem nelikumīgi ieceļojot, taču 30. gadu beigās jau tika noslēgtas vienošanās par to ievešanu uz lauku darbiem no Polijas un Lietuvas. 1940. gadā tika ieviests arī saimnieciskais dienests, kas iesaistīja iedzīvotājus lauku darbos uz laiku. Šajā Latvijas neatkarības posmā iedzīvotāju skaits pakāpeniski pieauga, 1939. gadā sasniedzot 1,95 miljonus, taču iedzīvotāju dabiskais pieaugums pastāvīgi samazinājās. 1925. gadā dzimušo skaits pārsniedza mirušo skaitu par gandrīz 14 tūkst., taču turpmāko 10 gadu laikā samazinājās uz pusi, nokrītoties līdz nepilniem 7 tūkstošiem. Tā pamatā bija pakāpenisks dzimušo skaita samazinājums (10 gados – 17%), savukārt mirušo skaits saglabājās gandrīz nemainīgs. Izmaiņas notika arī Latvijas iedzīvotāju nacionālajā struktūrā – samazinājās nacionalitāšu daudzveidība. Šajos valsts neatkarības gados latviešu īpatsvars valstī pieauga no aptuveni 73% līdz 77%, bet krievu īpatsvars nokritās no 13% līdz 4%, ebreji veidoja ap 5 %, bet vācieši – vien 3–4%.
2. pasaules kara laikā Latvija tika izpostīta un okupēta. PSRS un Vācijas armiju sastāvā gāja bojā ap 85 tūkst. iedzīvotāju un tika iznīcināti aptuveni 75 tūkst. Latvijas ebreju. Pēc aplēsēm, ap 150–200 tūkst. iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, kā arī izceļoja aptuveni ¾ Latvijā dzīvojošo vāciešu. Kopumā kara laikā iedzīvotāju skaits samazinājās aptuveni par ceturtdaļu, un 1946. gadā Latvijā bija vien 1.55 miljoni iedzīvotāju. 40. gados un 50. gadu sākumā PSRS izmantoja represijas gan sabiedrības kontrolei un apspiešanai, gan kā politisko instrumentu. No Latvijas kopā ar ģimenēm tika izsūtīti turīgie saimnieki, noziedznieki un režīma pretinieki. 1941. gadā tika izsūtīti ap 15 tūkst. iedzīvotāju, bet 1949. gadā – 42 tūkstošus. Latvijas PSR strauji mainījās nacionālais sastāvs, jo no citām PSRS republikām ieveda rūpniecības attīstībai nepieciešamo darbaspēku, kā arī ieceļoja militārais personāls un pensionāri. Latvijas PSR laikā latviešu īpatsvars nacionālajā sastāvā pastāvīgi kritās, 1970. gadā veidojot 62 %, bet 1989. gadā – vien 52%. Tajā pašā laikā krievu tautības iedzīvotāju skaits Latvijas PSR gados pieauga gandrīz pieckārt, bet to īpatsvars sasniedza 34%. Rīgā krievu skaits ievērojami pārsniedza latviešu skaitu.
Liela daļa iebraucēju apmetās pilsētās, tāpēc 50. gadu beigās pirmo reizi pilsētās bija vairāk iedzīvotāju nekā laukos.
Līdz 1989. gadam jau 70% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās. Rīgā vien koncentrējās ap trešdaļu Latvijas PSR iedzīvotāju. Visstraujāk iedzīvotāju skaits pieauga 60. gados, dekādes beigās sasniedzot 2.34 milj., bet LPSR kopumā līdz 1989. gadam iedzīvotāju skaits pieauga līdz 2.67 miljoniem. PSRS lielu uzsvaru lika uz rūpniecības attīstīšanu LPSR, tāpēc visā tās pastāvēšanas laikā vidēji 30–35 % iedzīvotāju strādāja rūpniecībā, bet nodarbinātība lauksaimniecībā nokritās no 36 % 1960. gadā līdz 15% 1990. gadā. Visā šajā laikā rūpniecībā un celtniecībā nodarbinātie tika atalgoti ievērojami augstāk nekā lauksaimniecībā strādājošie atalgojums, lai gan šai starpībai bija tendence pakāpeniski samazināties. 1970. gadā sākās lauksaimniecības strādnieku pārcelšana uz ciematiem un kopsaimniecību centriem, kur tos sagaidīja daudzstāvu mājas, ap kurām pletās lauksaimniecības zemes. Šāda tradicionālā dzīvesveida uzspiešana iedzīvotājos izraisīja neapmierinātību, kas izpaudās zemā motivācijā un ražīgumā.
Līdz ar neatkarības atgūšanu no Latvijas sākās strauja iedzīvotāju aizplūšana, galvenokārt uz NVS valstīm. 90. gados uz tām izbrauca nepilnas piecas reizes vairāk cilvēku nekā no tām iebrauca. Negatīvākais migrācijas saldo bija 1992. gadā – -53 tūkstoši. Tūkstošgades mijā par iedzīvotāju migrācijas galveno virzienu kļuva Eiropas Savienības valstis. 2017. gadā migrācijas saldo (-7.8 tūkst.) bija aptuveni tāds pats kā pirms vispasaules finanšu krīzes stimulētās migrācijas (2007. gadā -7.9 tūkst.). Zemāko līmeni tā sasniedza 2010. gadā – -36 tūkstoši. Līdz ar lielo cittautiešu emigrāciju, latviešu īpatsvars nacionālajā struktūrā no 1989. gada līdz 2017. gadam ir pieaudzis no 52% līdz 62%, bet krievu samazinājies no 34% līdz 25%. Kā migrācija, tā arī iedzīvotāju atražošanās procesi ir piedzīvojuši samazinājumu. Kopš 1991. gada Latvijā mirstība pastāvīgi ir pārsniegusi mirstību. Valsts pirmajos gados šo situāciju ievērojami ietekmēja nestabilie tautsaimniecības apstākļi. No 1990. līdz 1994. gadam dzimušo skaits gadā samazinājās par 36 %, bet mirušo skaits pieauga par 20 %. 1994. gadā dabiskais pieaugums, kad piedzima par 17,5 tūkst. mazāk cilvēku nekā nomira, sasniedza vēsturiski zemāko rādītāju Latvijā, bet šis skaitlis ir ap 8 tūkstošiem.
Liela daļa iebraucēju apmetās pilsētās, tāpēc 50. gadu beigās pirmo reizi pilsētās bija vairāk iedzīvotāju nekā laukos.
Paredzamais jaundzimuša vīrieša dzīves ilgums 2017. gadā sasniedza 70 gadus, bet sieviešu mūžs nedaudz pārsniedza 79 gadus. Salīdzinājumam, piemēram, 90. gadu sākumā tas bija attiecīgi 64 un 75 gadi, bet 30. gados 55 un 61 gads.
Iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums pieaug, taču Latvijas sabiedrība kopumā turpina novecot. Kopš 1990. gada 15–59 gadus veco iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies no 56,7% līdz 51%, taču par 60 gadiem vecāku iedzīvotāju īpatsvars ir pieaudzis uz pusi – no 23,5% līdz 35,4%. Pirms 80 gadiem, 30. gados, situācija bija ievērojami labvēlīgāka. 15–59 gadus vecie iedzīvotāji veidoja ap 61 % no populācijas, bet par 60 gadiem vecākie – vien 14%. Turpinoties šādai tendencei, demogrāfiskais slogs aizvien palielināsies un izpaudīsies ne tikai kā skaitļi tabulās, bet kā nopietns spiediens uz valsts sociālo sistēmu. Šobrīd Latvijā dzīvo 1,95 milj. iedzīvotāju. Labklājībai augot, iedzīvotāju aizplūšana mazināsies un uzlabosies arī dabiskās ataudzes apstākļi. Taču tam būs nepieciešami vēl vairāki gadi, un iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits varētu sarukt līdz 1,8 miljoniem. Negatīvu iespaidu uz labklājības un tautsaimniecības izaugsmi veido 90. gados izveidojusies demogrāfiskā bedre, kas migrācijas tendenču iespaidā izraisa zemāku dzimstību un darbaspēka pieejamību darba tirgū.
Kamēr pastāvēs ievērojamas atalgojuma atšķirības starp reģioniem, notiks aktīva iekšējā migrācija, jo iedzīvotāju plūsmas virziens vismaz daļēji pārvirzīsies no ārzemēm uz labāk apmaksātiem reģioniem iekšzemē. Šī izpausme vairāk stimulēs urbanizāciju – aizvien lielāka iedzīvotāju daļa izvēlēsies dzīvi pilsētās, kur pieejamas plašākas izglītības un profesionālās izaugsmes iespējas. Lai veicinātu mazāku reģionālo sadrumstalotību, ir svarīgi īstenot teritoriālo reformu. Tādā veidā tiks nodrošināti nepieciešamās kvalitātes izglītības, veselības aprūpes un citi pakalpojumi. Kopumā mēs tieksimies attīstītāko Eiropas valstu virzienā, kur pilsētu iedzīvotāju īpatsvars veido 80–90% no populācijas. Latvijā šobrīd tas ir ap 70%. To veicinās arī kopējās tautsaimniecības struktūras pārmaiņas. Kopš neatkarības atjaunošanas nodarbinātība ir pārvirzījusies uz pakalpojumu sniegšanas nozarēm. Rūpniecības nozarēs šobrīd strādā ap 15%, lauksaimniecībā 7%, bet tirdzniecības, izglītības un transporta pakalpojumu jomā kopā – 32,8% nodarbināto. Aizvien samazināsies nodarbinātība lauksaimniecībā, bet vairāk darba vietu veidosies tieši pakalpojumu sektorā.
Niklāvs Ševels
Dainis Gašpuitis
