Jebkuri sasniegumi vai zaudējumi ir nosacīti, ja nav mērauklas, ar ko tos novērtēt. Lai gan katrai no trim Baltijas “māsām” – Igaunijai, Latvijai un Lietuvai – piemīt sava spēcīga identitāte, būtībā mēs esam trīs ļoti līdzīgas valstis, kas šogad svin savu simtgadi.
Lai gan vēstures gaitā ir ieti arī atšķirīgi ceļi, izvērtēsim to, kas ir bijis kopīgs un kas – atšķirīgs laikos, kad visas trīs valstis ieguva, zaudēja un atkal atguva neatkarību.
1918. gadā, izmantojot situāciju, kad Krievijā norisinās boļševiku apvērsums un Vācija ir sakauta, visas Baltijas valstis proklamē neatkarību. Taču bruņotas cīņas valstu teritorijās vēl turpinās. Tikai 1920. gadā tās noslēdz miera līgumus ar PSRS. Tas paver ceļu patiesi brīvu valstu veidošanai. Tajā brīdī Latvijā ir 1,6 milj., Lietuvā 2,2 milj., bet Igaunijā – 1,1 miljons iedzīvotāju. Lai gan Baltijas valstis ir Krievijas impērijas attīstītākais reģions, pēc kara tām jāpārvar saimnieciskas grūtības. Tā kā liela daļa zemju pieder muižniekiem, visās trijās Baltijas valstīs tiek īstenotās zemes reformas – Igaunijā jau 1919. gadā, Latvijā 1920. gadā, bet Lietuvā (ilgākas karadarbības dēļ) – vien 1922. gadā. Tas dod iespēju daudziem iedzīvotājiem kļūt par savu saimniecību īpašniekiem un izlīdzina sociālo nevienlīdzību.
Iegūtā neatkarība paver ceļu kultūras attīstībai, par oficiālo saziņas līdzekli kļūst nacionālās valodas. Tas veicina mākslas, mūzikas un teātru attīstību. Turklāt Baltijas valstu iedzīvotāji pat uz Eiropas fona ir samērā labi izglītoti. Piemēram, 30. gadu vidū tikai 11% par 10 gadiem vecāku Latvijas iedzīvotāju, kuri neprot lasīt un rakstīt (1920. gadā – 21%), Igaunijā tādu ir ap 5%, bet Lietuvā – nedaudz vairāk par trešdaļu. Savukārt tādās valstīs kā Spānija un PSRS to īpatsvars sasniedz attiecīgi 43% un 49%. Daļa iedzīvotāju saprot arī krievu un vācu valodu. Atveras gan valsts subsidētas privātās skolas, gan valsts skolas, tiek ieviesta obligātā izglītība. Līdz ar vidusskolām izveidojas tehniskās skolas un arodskolas, komercskolas un jūrskolas. Atver arī etnisko minoritāšu skolas, izveido bibliotēku tīklu, Rīgā un Kauņā nodibina universitātes, pārveido Tartu universitāti. 1935. gadā Latvijā ir Eiropas valstīs augstākais universitāšu studentu īpatsvars (30 uz 10 tūkst. iedzīvotāju). Igaunija ieņem 2. vietu (29 uz 10 tūkst. iedzīvotāju), bet Lietuva – 10. vietu (14 uz 10 tūkst. iedzīvotāju). Studentu kopskaita ziņā 30. gadu beigās Latvijas Universitāte ar 6,5 tūkst. studentu ierindojas 9. vietā Eiropā un 15. vietā pasaulē (aiz 6 ASV universitātēm). Izglītoto iedzīvotāju vidē pieaug pieprasījums pēc grāmatām. 30. gadu vidū Eiropā lielākā izdevēja ir Dānija, kur ik gadu klajā nāk vidēji 86 grāmatas uz 100 tūkst. Iedzīvotāju, tai seko Latvija ar 82 grāmatām, Igaunija ierindojas 4. vietā (61), Lietuva – 9. vietā (39).
Tāpat rēķinot laikrakstu un žurnālu skaitu, Igaunija ir Eiropas priekšgalā ar 29 periodiskajiem izdevumiem uz 100 tūkst. iedzīvotāju, Latvija – 11. vietā (10 izdevumu uz 100 tūkst. iedz.), bet Lietuva – 18. vietā (8 izdevumi uz 100 tūkst.).
Ņemot vērā atšķirīgo vēstures gaitu, valstu iedzīvotāju etniskais sastāvs atšķiras. Vismazākā nacionalitāšu daudzveidība ir Igaunijā – 1935. gadā igauņi veido 88,2% no populācijas, krievi – 8,2%. Latvijā un Lietuvā cittautiešu ir ievērojami vairāk. Latvijā latviešu īpatsvars pieaug no 72,8% 1920. gadā līdz 75,5% 1935. gadā, krievu – no 7,8% līdz 10,6%, ebreji, vācieši un poļi attiecīgi veido 4,8%, 3,2% un 2,5%. Lietuvā lietuviešu īpatsvars ir 80,6%, bet otra lielākā nacionalitāte ir ebreji (7,2%).
Attīstoties tautsaimniecībai, aizvien vairāk cilvēku izvēlas dzīvi pilsētā. Lai gan 1. pasaules kara iespaidā pilsētās dzīvojošo īpatsvars Latvijā samazinās no 40% līdz 24%, neatkarības gados turpinās urbanizācija. Latvijā 30. gadu beigās ir Baltijas valstīs augstākais pilsētu iedzīvotāju īpatsvars – pilsētās dzīvo 35% iedzīvotāju, savukārt Igaunijā – 33%, bet Lietuvā – vien 23%. Šajā laikā Eiropā vidēji pilsētās dzīvo ap 50% iedzīvotāju, PSRS – ap 30%. Rīga ir lielākā Baltijas valstu pilsēta. Straujā industrializācija divās desmitgadēs līdz 1. pasaules karam Rīgā veicina strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu – no 282 tūkst. 1897. gadā līdz 520 tūkst. 1914. gadā.
Rīgā dzīvo attiecīgi 14,6% un 20,4% Latvijas iedzīvotāju. 1. pasaules kara laikā no Rīgas līdz ar visu rūpniecību tiek evakuēti strādnieki un speciālisti ar ģimenēm, daļa iedzīvotāju dodas bēgļu gaitās vai iet bojā. 1920. gadā Rīgā dzīvo nedaudz vairāk par trešdaļu valsts iedzīvotāju (185 tūkst.). Šajā laikā Lietuvas lielākajā pilsētā Kauņā ir 92 tūkst. iedzīvotāju, bet Tallinā – 122 tūkstoši. Lai gan Rīga jau ir lielpilsēta, līdz 1935. gadam iedzīvotāju skaits tajā pieaug vairāk nekā divkārt, sasniedzot 385 tūkstošus. Īpašs iedzīvotāju skaita pieaugums vērojams laikā no 1920. līdz 1925. gadam, kad atgriežas karagūstekņi, bēgļi un citi kara aizdzītie. Līdz 1935. gadam Kauņā iedzīvotāju skaits pieaug vien par 13 tūkst., sasniedzot 105 tūkst., bet Tallinā – no 122 līdz 138 tūkstošiem. Rīgā latviešu īpatsvars pieaug no 55% 1925. gadā līdz 63% 1935. gadā, ebreji veido 11% , vācieši 10%, bet krievi –7% iedzīvotāju.
Kopumā Baltijas valstis ir salīdzinoši reti apdzīvotas. 1939. gadā Latvijā uz 1 km² dzīvo vidēji 30, Lietuvā – 49, bet Igaunijā – 24 iedzīvotāji. Lai gan Lietuva ir visblīvāk apdzīvotā no Baltijas valstīm, visas trīs valstis vairākkārt atpaliek no attīstītākajām valstīm, piemēram, Lielbritānijas (195) un Nīderlandes (250). 1935. gadā 26,6% Latvijas teritorijas klāj meži, Igaunijā to ir 20,7%, bet Lietuvā – 18,9%. Baltijas valstīs ir augsts ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars. To veicina zemes reforma, kuras ietekmē liela daļa iedzīvotāju kļūst par lauksaimniekiem. 30. gadu vidū ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars Baltijas valstīs ir 60–65% robežās, savukārt tādās valstīs kā Francija un Zviedrija tas ir ap 53%, Vācijā un Lielbritānijā – ap 50%.
Pēc 1. pasaules kara Baltijas valstis izceļas ar augsto sieviešu īpatsvaru sabiedrībā. Latvijā 1920. gadā 54,8% no populācijas veido sievietes (1935. gadā – 53,2%), Igaunijā turas 53% līmenī, bet Lietuvā samazinās no 52,3% līdz 51,9%. Pirms 2. pasaules kara Lietuva ir vienīgā valsts Eiropā, kur nodarbināto sieviešu skaits pārsniedz nodarbināto vīriešu skaitu.
Visās trijās valstīs tautsaimniecībā vairums nodarbināto ir lauksaimniecībā. Pēc 1. pasaules kara Latvijā lauksaimniecībā ir nodarbināti ap 80% strādājošo. Līdz 30. gadu beigām, attīstoties citām nozarēm, visās Baltijas valstīs lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars samazinās, tomēr joprojām dominē. Lietuvā nodarbinātībā vislielākā loma ir lauksaimniecībai. Piemēram, 1939. gadā Lietuvā 77% no visiem nodarbinātajiem strādā lauksaimniecībā, savukārt Latvijā – 67%, bet Igaunijā – 60%.
Fokuss uz lauksaimniecību, tajā skaitā zemes reformas rezultātā izveidotās daudzās salīdzinoši mazās saimniecības ietekmē iedzīvotāju uzturu. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 30. gadu otrajā pusē latvietis vidēji gadā patērē visvairāk gaļas (85 kg) un piena produktu (566 litri) Eiropā, pasaules mērogā atpaliekot vien no Jaunzēlandes un Austrālijas. Lielbritānijā tie ir attiecīgi 64 kg un 403 litri, Dānijā – 57 kg un 417 litri. Lai arī lauksaimniecība ir galvenā tautsaimniecības nozare, darbs rūpniecībā ir labāk atalgots.
Latvijā 30. gados rūpniecībā nodarbinātie kvalificētie strādnieki saņem aptuveni par ceturtdaļu vairāk nekā Lietuvā un divas reizes vairāk nekā Igaunijā. Lai gan rūpniecībā strādājošo algas citās Eiropas valstīs ir augstākas, tomēr, ņemot vērā cenu līmeni, reālā kvalificēto strādnieku alga Latvijā ievērojami pārsniedz, piemēram, Vācijas strādnieka ienākumus, kur vidējā dzīves dārdzība ir divkārt, bet Beļģijā – par 19% un Francijā – par 60% lielāka. Savukārt Igaunijā dzīves dārdzība ir par gandrīz 40% zemāka nekā Latvijā. Lauksaimniecībā nodarbinātie saņem 2–3 reizes mazāk nekā kvalificēti rūpniecības strādnieki. Tomēr, ņemot vērā, ka lauksaimniecībā nodarbinātie ap 60% samaksas saņem graudā, kā arī dzīves izmaksu atšķirību laukos un pilsētās, lauksaimniecībā strādājošo atalgojums ir pielīdzināms nekvalificētu strādnieku algai pilsētās.
Baltijas valstīs par galvenajām eksporta precēm kļūst sviests un kokmateriāli. Līdz ar lauksaimniecības attīstību 20. gados īpaši aug piensaimniecība un sviesta ražošana. 1929. gadā sviests veido ap 20% no kopējā eksporta. Apjoma ziņā Igaunija šajā laikā eksportē par aptuveni 40% mazāk sviesta, taču eksporta vērtības ziņā igauņiem tas veido gandrīz trešdaļu no kopējā eksporta, lietuviešiem – ap piektdaļu. Latvijā sviesta eksportu apsteidz vienīgi kokmateriālu un koka izstrādājumu eksports. Kokrūpniecības preces kaimiņiem veido ap 20% no kopējā eksporta, bet Latvijā – ap trešdaļu. Baltijas valstu preču lielākie importētāji ir Lielbritānija un Vācija.
Lai gan pēc 1. pasaules kara vairumu rūpniecības uzņēmumu nākas veidot no jauna, to ietekmē Krievijas impērijas laikā izveidotā struktūra. Nepieciešamība pārstrādāt lauksaimniecības produkciju veicina pārtikas rūpniecības attīstību, savukārt vietējo resursu pieejamība un pēckara gadu pieprasījums Eiropā ļauj augt kokrūpniecībai. Latvijā un Igaunijā nozīmīgas rūpniecības nozares ir arī tekstilrūpniecība un mašīnbūve. 1934. gadā Latvijas rūpniecības uzņēmumi, kuros ir nodarbināti vismaz 20 strādnieki, kopumā saražo produkciju 373 milj. latu vērtībā.
Pārrēķinot kaimiņu valūtas latos, Lietuvā šis rādītājs ir 87 milj. latu, bet Igaunijā – 90 milj. latu. Tādējādi Latvijā rūpniecības produkcijas vērtība uz vienu iedzīvotāju (192 lati) vairāk nekā divkārt pārsniedz Lietuvas (43 lati) un Igaunijas (80 latu) apjomus. Netālās Ziemeļvalstis Zviedrija (659 lati), Norvēģija (426 lati) un Somija (243 lati) mūs apsteidz. Visaugstākā rūpniecības produkcijas vērtība uz iedzīvotāju ir Dānijā (1830 latu) un Lielbritānijā (1777 lati). No 1920. gada līdz 1937. gadam rūpniecības strādnieku skaits Latvijā vairāk nekā trīskāršojas (no 61 tūkst. līdz 205 tūkst.). Latvijā un Igaunijā rūpniecībā ir nodarbināti ap 15% strādājošo, savukārt Lietuvā – vien nepilni 5%. Lai gan produkcijas vērtības ziņā Latvija ir priekšgalā, abas kaimiņvalstis savas neatkarības gados piedzīvo ievērojamu rūpniecības produkcijas pieaugumu. Laikā starp abiem pasaules kariem Igaunijā tā pieaug par 30%, bet Lietuvā – vairāk nekā 2,5 reizes. Latvija, ņemot vērā pirms 1. pasaules kara sasniegtos apjomus, 1913. gada līmeni tā arī nesasniedz. Pēc starptautiskiem standartiem, nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju ziņā no 20. līdz 30. gadu vidum Latvija ar 221 $ ierindojas pirmajā vietā Baltijas valstu vidū, pavisam tuvu tai seko Igaunija ar 214 $, savukārt Lietuva, būdama vēl izteiktāka lauksaimniecības zeme, ievērojami atpaliek, sasniedzot vien 140 $
Vācijā šis rādītājs sasniedz 320 $, Zviedrijā – 366 $, Francijā – 369 $ un Lielbritānijā – 502 $. Kopumā Latvija un Lietuva ierindojas 12. un 13. vietā Eiropā, savukārt Lietuva – 20. vietā. Labklājības līmeni šajos gados raksturo telekomunikāciju lietotāju un automobiļu skaits. Latvijā telefons iedzīvojas visstraujāk – viens telefona aparāts ir uz 29 cilvēkiem, Igaunijā – uz 44, bet Lietuvā ievērojami retāk – vidēji viens telefona aparāts uz 123 cilvēkiem. Toties Latvijā vidēji ir 59 radioaparāti uz 1000 iedzīvotājiem, Igaunijā – 44, bet Lietuvā – 21. Visvairāk radioaparātu ir Dānijas iedzīvotājiem (198 uz 1 tūkst iedz.), tiem seko Lielbritānija (184) un Zviedrija (175). Kopumā Latvija ierindojās 15. vietā Eiropā, Igaunija – 17. vietā, bet Lietuva – 20. vietā. Savukārt Igaunijā ir vairāk automašīnu (viena automašīna uz 226 iedzīvotājiem ), Latvijā (uz 298), bet Lietuvā (uz763). Kā redzams, Lietuva ievērojami atpaliek, bet līderībā Latvija mijas ar Igauniju.
Uzlabojoties iedzīvotāju labklājībai, demogrāfiskā situācija visās Baltijas valstīs ir labvēlīga.
Salīdzinot valstu pirmos piecus neatkarības gadus ar gadiem pirms 2. pasaules kara, visās trijās valstīs samazinās zīdaiņu mirstība un pieaug paredzamais dzīves ilgums: Latvijā sieviešu dzīvildze ir no 55 līdz 60 gadiem, vīriešu – no 49 līdz 53 gadiem. Kaimiņos situācija ir līdzīga.
1935. gadā Latvijā 15–59 gadu vecumā ir 61% iedzīvotāju, Igaunijā – 63%, Lietuvā – 59%. Samērā maza daļa iedzīvotāju ir vecāka par 60 gadiem: Latvijā – 14%, Lietuvā – vien 11%, Igaunijā – 14%. Lielākais iedzīvotāju pieaugums ir vērojams Lietuvā. 1939. gadā Lietuvas iedzīvotāju skaits sasniedz 2,92 milj. un veido gandrīz pusi no visu Baltijas valstu populācijas. Latvijā ir 1,95 milj., bet Igaunijā – 1,1 milj. iedzīvotāju.
Politiskās pieredzes trūkums un tendences citviet Eiropā (Itālija, Vācija) veicina Baltijas valstu virzību uz autoritāriem režīmiem. Lietuvā apvērsums notiek jau 1926. gadā. Pasaules saimnieciskā krīze 30. gadu sākumā Igaunijā un Latvijā veicina autoritāro režīmu nākšanu pie varas. 1934. gadā Latvijā sākas “Ulmaņlaiki”. Šo režīmu laikā valstu ekonomiskā aktivitāte dažādās nozarēs, īpaši rūpniecībā un tirdzniecībā, pieaug. Lai gan tautsaimniecība aug un kultūra attīstās, Baltijas valstis uz piecdesmit gadiem zaudē savu identitāti.
Padomju gados Baltijas valstīs ir vērojama ekonomiska atpalicība.
Pēc neatkarības atjaunošanas visas trīs valstis piedzīvo kā pozitīvas, tā negatīvas pārmaiņas. 90. gados strauji sabrūk ekonomika un sarūk iedzīvotāju skaits, pieaug migrācija uz bijušajām PSRS republikām. Pasliktinoties ekonomiskajiem apstākļiem, krītas dzimstība un pieaug mirstība. 21. gadsimtā migrācijas virziens mainās uz ES valstīm. Kaut dzimstības rādītāji uzlabojas, iedzīvotāju skaits turpina sarukt. Šis process ir vairāk izteikts Lietuvā un Latvijā. Šodien visvairāk iedzīvotāju – 2,81 milj. – ir Lietuvā, Latvijā ir 1,93 milj., bet Igaunijā – 1,32 miljoni.
Iedzīvotāju skaits stabilizēsies līdz ar labklājības pieaugumu, kaut paaugstināt dzimstību var būt sarežģīti, jo arī vairumā attīstīto valstu tā ir zema. Baltijas valstīs IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir ievērojami zemāks nekā lielā daļā Eiropas Savienības. Latvijā šis rādītājs ir par trešdaļu, bet Lietuvā un Igaunijā par nepilnu ceturtdaļu zemāks. Iestājoties ES, Baltijas valstis spēj sasniegt straujākos tautsaimniecības izaugsmes tempus, kuru dēļ tiek dēvētas par “Baltijas tīģeriem”. Taču globālā krīze un netālredzīgā ekonomiskā politika iedragā šo augšupeju. Pēdējos gados dzīves līmeņa kāpums ir atjaunojies, taču joprojām aktuāls ir sociālās nevienlīdzības jautājums.
Kopš 90. gadiem Baltijas ekonomikas ir apsteigušas daudzas valstis. Šobrīd SVF pasaules valstu rangā pēc IKP uz iedzīvotāju (ņemot vērā vietējo pirktspēju) Lietuva ar 40. vietu (1995. gadā – 70. vieta) par mata tiesu ir priekšā Igaunijai, kura ierindojas 41. vietā (1995. gadā – 64. vieta), Latvija ir 50. vietā.
Vēl salīdzinoši netālajā 1995. gadā mēs atradāmies 81. vietā. Šajā ziņā vairāk ir samazinājušās atšķirības tieši starp Lietuvu un Igauniju. Pakāpeniskās konverģences ietekmē turpinās arī algu izlīdzināšanās tendences. Šogad vidējā bruto alga Latvijā jau pārsniedz 1000 € atzīmi. Augstāka tā ir Igaunijā – 1331 €, savukārt zemāka Lietuvā – 927 €. ES vidējā alga nedaudz pārsniedz 1500 €, savukārt attīstītākajās valstīs sasniedz 3–5 tūkstošus €. Tomēr te jāņem vērā arī atšķirīgais nodokļu slogs un cenu līmenis. Taču lielākais izaicinājums varētu būt tieši mentālā konverģence. Tas, cik ātri mainīsies domāšana un tai sekojošā rīcība, noteiks, vai un kad mēs atgriezīsimies Eiropas līderu vidū. Šajā ziņā pārliecinošāk rīkojas Igaunija. Mums jāseko. Pārmaiņas, kas Rietumvalstīs ir ritējušas dabiski, mums jāveic ar pastiprinātu enerģiju.
Niklāvs Ševels
Dainis Gašpuitis
Avoti:
- Avita K. Baltijas valstu vēsture. Zvaigzne ABC. 2000
- Kasekamps A. Baltijas valstu vēsture.. 2010
- Baltijas valstis pirms otrā pasaules kara. LR Centrālā statistikas pārvalde. Rīga. 2002.
- Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture 1914 – 1945. Daugava. 1968
- CSP, Eurostat un World Bank datubāzes
- Baltic countries after two decades of independence. Kramer M. Harvard university 2012
- Latvija citu valstu saimē. Militārās literatūras apgādes fonds. Armijas spiestuve, Rīga. 1939.
