Pirms 6 gadiem, kad pirmo reizi pietiekami skaļi izskanēja mūsu ierosinājums Labklājības ministrijai pensiju 2. līmeni izveidot kā mantojamu privātīpašumu valsts pensijas uzkrājuma periodā, no valsts puses redzējām lielu atturību un piesardzību šī jautājuma risināšanā. Nu situācija ir mainījusies…
Tobrīd tas bija izteikti saistīts un pamatots ar šāda lēmuma ietekmi uz valsts sociālo budžetu. Jāatzīst, ka valsts budžetā, ne tā veidošanas procesā, vēl aizvien mēs neatradīsim nevienu ierakstu, kas atspoguļotu ieņēmumus no priekšlaicīgi mirušo iedzīvotāju sakrātā pensiju 2. līmeņa kapitāla.
SEB banka jau toreiz, piedāvājot pensijas sistēmas uzlabojumus, saskatīja, ka pensijas kapitāla mantošana radītu ilgtermiņa pensijas sistēmas stabilitāti, nevis īstermiņa finansiālās "problēmas" valsts sociālajā budžetā.
Un ne jau tāpēc, ka, piemēram, Igaunijā pensiju 2. līmenis ir iedzīvotāju privātīpašums, un par tādu to ir tiesīgs uzskatīt arī ikviens no mums, bet gan tāpēc, ka pēc būtības tas ir iedzīvotāju atliktais ienākums pensijas vecumam un tas pienākas mums pašiem, jo strādājot esam veikuši iemaksas savos individuālajos kontos gan pensiju 1., gan 2. līmenī.
Kāpēc SEB bankai ir svarīgi ieviest pensiju 2. līmeņa mantojamību jebkurā dzīves periodā, un kādas izmaiņas varam sagaidīt nākotnē? Jāpiemin, ka pensijas 2. līmeņa kapitāla saņemšanas periodā, ja noslēdzam mūža pensijas polisi dzīvības apdrošināšanas kompānijā, pensiju 2. līmenis automātiski kļūst mantojams.
Ar mantošanas tiesību ieviešanu izmaiņas varam sagaidīt ne tikai katrs savā maciņā, bet arī valsts sistēmā kopumā.
- Pirmkārt, iedzīvotāji savas sociālās apdrošināšanas iemaksas, iespējams, beidzot uzskatīs par savu nopelnīto naudu, nevis "sociālo nodokli", kas aiziet "kaut kādām nesaprotamām valsts vajadzībām". Ļoti daudz iedzīvotāju pat nezina, cik liels ir viņu valsts pensijas kapitāls gan 1., gan 2. līmenī, kaut gan to mēs varam sameklēt oficiālajā valsts portālā latvija.lv. Un piedevām mūsu uzkrātais valsts pensijas kapitāls ir valsts saistības attiecībā pret saviem iedzīvotājiem.
- Otrkārt, ja mēs savu uzkrājumu redzam, zinām, ka tas tiešām ir mūsējais, aug uzticība, kas veicina interesi saņemt oficiālu algu, nevis "aploksnē". Tādējādi ar savu rīcību mēs varētu veicināt ne tikai ēnu ekonomikas samazināšanos, bet gan palielināt savu individuālo labklājību vecumdienās, kad ienākumu saņemšanas iespējas kļūst mazākas, bet izdevumu līmenis (it sevišķi medicīnai) pat varētu palielināties.
- Treškārt, ja pensijas 2. līmeņa kapitālu mantotu dzīvesbiedrs vai citi ģimenes locekļi, tas stabilizētu ģimenes finansiālo situāciju vecumdienās. Tā kā sievietēm vidējā darba alga ir zemāka nekā vīriešiem (tāpat kā nostrādāto darba gadu skaits sakarā ar bērnu audzināšanu), bet sagaidāmais dzīves ilgums garāks, tas nozīmē, ka sievietēm ienākumu līmenis visā dzīves laikā ir salīdzinoši zemāks. Un galu galā tas būtu tikai normāli, ja mirušā dzīvesbiedra pensijas kapitāls kaut vai daļēji tiktu izmaksāts pārdzīvojušajam dzīvesbiedram, kā tas ir vairākumā Eiropas valstu.
Uzskatām, ka privātīpašuma tiesības uz pensiju 2. līmeni veicina cilvēku individuālo līdzdalību pensiju uzkrājumu veidošanā. Tas, ka šobrīd Saeima šo aspektu virza tālāk 2. lasījumā, ir būtisks solis uz priekšu tam, ko mēs kā SEB grupa virzījām pēdējos 6 gadus, šobrīd vajadzība ir saklausīta, jo mūsu viedoklim pievienojušies arī citi.
Dace Brencēna
SEB pensiju fonda valdes priekšsēdētāja
