Dainis Gašpuitis: Globālās izaugsmes prognozes labvēlīgas, kaut dominē riski
Pasaules ekonomikas izaugsmei ir potenciāls kļūt spēcīgākai, tomēr izaugsme būs nelīdzsvarota un trausla. Joprojām, neskatoties uz ilgstoši īstenoto ekspansīvo monetāro politiku un krasi sarukušajām enerģijas cenām, dominē lejupslīdes riski. Ražotāji saskaras ar nopietnām grūtībām, ko raksturo vājš pieprasījums, ražošanas jaudu pārpalikums un preču cenu samazināšanās. Tikmēr daudzās valstīs aktīvi attīstās pakalpojumu nozare. Sagaidāmā izaugsmes palēnināšanās Ķīnā, ASV iekšzemes patēriņa jauda un Eiropas pakāpeniskā atveseļošanās veidos piesardzīgi labvēlīgu globālās izaugsmes vidi. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstīs IKP pieaugums palielināsies no 2.1% 2015. gadā līdz 2.2% šogad un 2.4% 2017. gadā.
Pasaules ekonomika saskaras ar milzīgiem un sarežģītas dabas izaicinājumiem. Līdz ar izejvielu cenu kritumu un strauji augošo un no naftas atkarīgo valstu ekonomiku pieaugošais ASV dolāros denominētais parādu slogs, kā arī valūtu kritums, ir atsegušas ekonomiku strukturālos trūkumus. Ķīna un daudzas naftas ražotājvalstis būs spiestas pārdot uzkrātos ārvalstu aktīvus, kas rada spiedienu uz pasaules akciju un fiksēto ienākumu vērtspapīru tirgiem. Šīs tendences papildus koriģēs ASV Federālo rezervju sistēmas (FED), kā arī Ķīnas valūtas politika. Pagaidām gan vēl līdzšinējo Ķīnas pāreju uz elastīgāku valūtas kursa politiku nevar vērtēt kā vēlmi iesaistīties valūtas kursu karos. Valūtas politikas normalizēšanās process nebūs viegls, jo būs nepieciešama daudz lielāka pasaules centrālo banku un citu organizāciju sadarbība, lai izietu no uzņemtā cikla.
Ķīnas IKP pieaugums 2016. gadā būs 6.5% (6.9% 2015. gadā) un samazināsies līdz 6% 2017. gadā. Ķīna spēs izvairīties no cietās piezemēšanās, ko nodrošinās turpmākie monetārās un fiskālās stimulēšanas pasākumi un augošs pakalpojumu sektors. Palēninājums ir strukturāls, un līdz ar to sagaidāms, kā arī ciklisks. Rūpniecības sektora jaudas pārpalikums, parāda sloga pieaugums, kā arī valsts uzņēmumu problēmas padara ekonomikas izaugsmi viegli ievainojamu.
Krievija un Brazīlija uzrāda nopietnas izaugsmes problēmas, un to ekonomikas turpinās rukt arī šogad. Indijas ekonomikā ir vērojama pretēja tendence un IKP pieaugums kāps no nedaudz virs 7% 2015. gadā līdz 8% 2017. gadā. Patlaban strauji augošās ekonomikas veido aptuveni 60% no pasaules IKP un pēdējos gados ir nodrošinājušas vairāk nekā 80% globālās izaugsmes. Tagad šīs valstis globālajai ekonomikai ir bremzējošs faktors, tai skaitā liels asimetriskā riska faktors, ietverot politiskos riska elementus.
Eiropas Savienības ekonomika turpina pamazām atgūties. Eirozona gūst labumu no zemajām procentu likmēm, naftas cenu krituma un vāja eiro. Patēriņa virzītu izaugsmi ir sekmējusi zemā inflācija, kas uzlabo mājsaimniecību pirktspēju, jo bezdarbs turpina samazināties. Turpmāk sagaidāma ļoti piesardzīga kapitāla izdevumu augšupeja, ko veicinās relatīvi augstā jaudu noslodze. Eirozonas IKP pieaugums šogad prognozējams 1.9% apmērā (1.5% 2015. gadā) un sasniegs 2% nākamgad. Vērojamās bēgļu krīzes ietekme uz ekonomiku būs samērā neliela, taču palielinās politisko nenoteiktību ar ilgtermiņa potenciālu ietekmi uz ekonomiku. Tikmēr Eiropas Savienības sadarbība pakļauta daudziem izaicinājumiem, jo īpaši, kad to draud pamest Apvienotā Karaliste. Visticamāk, ka "Brexit" draudi tiks novērsti, taču atšķirīgas vīzijas par ES nākotni turpinās uzturēt spriedzi starp Londonu un Briseli.
ASV ekonomiku lielā mērā ir skāruši starptautiskie notikumi, par spīti tam, ka iekšzemē tendences ir pozitīvas. 2015. gada noslēgums bija neizteiksmīgs. IKP pieaugums 2016. gadā sagaidāms līdzīgs, kā pērn, respektīvi 2.4%. 2017. gadā izaugsme palielināsies līdz 2.7%. ASV ražotāju konkurētspēju ir iedragājis dolāra kāpums, kas pēdējā pusotra gada laikā cēlies par 20% (reālajā izteiksmē). Naftas cenu krituma ietekme ir krietni komplicētāka. Investīcijas naftas ieguves nozarē ir sarukušas, savukārt mājsaimniecības ir ieguvušas daudz lielāku pirktspēju. Apstrādes rūpniecības daļa ekonomikā ir sarukusi un pakalpojumu nozare, kas pieaug, ir kļuvusi par nozīmīgu ASV ekonomikas dzinējspēku. Iekšzemes nelīdzsvarotības neesamība, kas vēsturiski ir aktivizējusi recesijas, 2016. un 2017. gadā ASV ļaus pārsniegt potenciālo izaugsmi, kaut pieauguma temps būs neizteiksmīgs. Pasaulē turpina dominēt inflācijai nelabvēlīgi spēki - ražošanas jaudu pārpalikums, lejupvērsts spiediens uz algām, kā arī globalizācijas un digitalizācijas procesi. Lielākajā daļā valstu inflācijas augšupeja ir aizkavējusies naftas cenu krituma dēļ. Pieaugoša jaudu noslodze palīdzēs samazināt deflācijas risku. ASV bezdarba līmenis ir tik zems, ka algu izmaiņās būs vērojams atsitiens, jo īpaši 2017. gadā. Raugoties nākotnē, inflācija pieaugs, bet lielākajā daļā valstu tā būs zem noteiktajiem inflācijas mērķiem.
Globālā monetārā politika šogad kļūs vēl ekspansīvāka. Vāja riska apetīte finanšu tirgos, šķiet, provocē uz jauniem stimulēšanas pasākumiem. Kaut arī ASV Centrālā banka turpinās celt likmi, tās normalizācijas procesu kavē tas, ka pārējā pasaule virzās pretējā virzienā. Ārkārtīgi zemās inflācijas gaidas, reizē ar negatīviem izaugsmes riskiem, liks Eiropas Centrālo banku (ECB) un Japānas Banku pazemināt bāzes likmes un paplašināt aktīvu pirkumus (kvantitatīvā mīkstināšana). Ņemot vērā risku, ka krītošas inflācijas ietekmē reālās procentu likmes pieaug, daudzām centrālajām bankām būs grūti noslēgt savus uzsāktos stimulēšanas centienus. Viss norāda uz to, ka nākotnes likmju pieaugums būs izteikti lēzens un piesardzīgs. Ilgais zemas inflācijas periods būs piespiedis centrālās bankas pārvērtēt monetārās politikas mērķus. Visticamāk, ka centrālās bankas būs spiestas atzīt, ka būs nepieciešams krietni ilgāks laiks par divu gadu perspektīvu, lai sasniegtu izvirzītos inflācijas mērķus.
Dainis Gašpuitis
SEB bankas ekonomists
