Tas, vai Latvijas uzņēmumi pēc krīzes spēs strauji uzņemt apgriezienus, visvairāk ir atkarīgs no pašu spējas būt elastīgiem un operatīvi ieviest nepieciešamos jauninājumus, tomēr vairāk cietušajām nozarēm ļoti būtisks ir arī efektīvs valsts atbalsts.
Tas, vai Latvijas uzņēmumi pēc krīzes spēs strauji uzņemt apgriezienus, visvairāk ir atkarīgs no pašu spējas būt elastīgiem un operatīvi ieviest nepieciešamos jauninājumus, tomēr vairāk cietušajām nozarēm ļoti būtisks ir arī efektīvs valsts atbalsts.
Martā notikušajā SEB uzņēmēju diskusijā vairāku nozaru uzņēmēji centās rast atbildes uz jautājumiem: vai valsts atbalsts sasniedz mērķi un vai Latvijas uzņēmēji tiešām ir kūtrāki inovāciju ieviesēji nekā mūsu tuvākie kaimiņi.
Vienota “piegrieztne” nestrādā
Valsts sniegtā uzņēmēju atbalsta kritēriji ir mainīti jau vairākkārt. Tomēr joprojām dzirdam par uzņēmumiem, kas kāda birokrātiska sīkuma dēļ nespēj kvalificēties atbalsta saņemšanai, kaut piedzīvojuši ievērojamu apgrozījuma kritumu.
DPD Latvija ir starp tiem uzņēmumiem, kurus krīze nav ietekmējusi negatīvi, gluži otrādi — darba ir kļuvis vairāk. Tomēr, vērojot apkārt notiekošo, uzņēmuma vadītājam Jānim Grantam ir radies priekšstats, ka valstij daudzos gadījumos pietrūcis spējas veiksmīgi novadīt naudu līdz gala saņēmējam. “Vienotā “piegrieztne” nestrādā, jāveido individualizētāki risinājumi,” viņš uzsver. “Uzskatu, ka nav pareizi domāt tikai par veselību, — valstij būtu jāmeklē vidusceļš starp veselības nodrošināšanu un ekonomikas attīstību.”
Biznesa izaugsme prasa laiku. Bet saņemt finansējumu attīstībai var jau tagad.
Tehnoloģiju uzņēmuma Will Sensors vadītāja Inga Laksa piebilst, ka atbalsta sniegšanā vadīties tikai pēc skaitļiem un aprēķiniem īsti nevar, jo jāņem vērā arī daudz netveramākais emocionālais un garīgais aspekts. Viņa atgādina, cik neapskaužamā stāvoklī krīzes laikā nonākuši daudzi, kas darbojas kultūras jomā.
Savukārt SEB bankas valdes loceklis Arnis Škapars uzskata, ka pašreizējos apstākļos uzņēmumiem būtu nepieciešama bagātīgāka palīdzība — kaut vai uz valsts parāda rēķina, jo tā nav naudas tērēšana, bet gan investīcija.
Viņš min ASV piemēru: uzņēmumiem tiek izsniegts kredīts ar 1% likmi, ko tie var izmantot algām, norēķiniem ar piegādātājiem utt. Ja valsts konstatē, ka uzņēmums izmanto līdzekļus paredzētajiem mērķiem un spēj izdzīvot, kredīts daļēji vai pat pilnībā tiek dzēsts.
“Labāk saglabāt esošo nekā pēcāk mēģināt kaut ko radīt no nulles,” pauž baņķieris. Vienlaikus viņš norāda, ka pret tiem, kuri atbalsta iespējas mēģina izmantot negodīgi, nedrīkst izturēties iecietīgi.
Labākais laiks, lai ieguldītu darbiniekos un efektivitātes palielināšanā
Maizes ceptuves Lāči saimnieks Normunds Skauģis uzskata, ka laiku, kad daļa uzņēmumu darbinieku atrodas pilnīgā vai daļējā dīkstāvē, visvērtīgāk būtu izmantot mācībām un jaunu zināšanu apguvei, — tās lieti noderēs, kad krīze būs pārvarēta, un palīdzēs uzņēmumiem uzplaukt straujāk.
Arī I. Laksa piekrīt, ka šobrīd ir ideāli apstākļi, lai uzņēmumi investētu darbiniekos, turklāt lielu daļu zināšanu ir iespējams iegūt, neizejot no mājām, jo dažādu tiešsaistes kursu un apmācību klāsts ir tik plašs kā nekad agrāk, — arī augstskolas un citas mācību iestādes ir pielāgojušās pandēmijas radītajiem apstākļiem.
Savukārt J. Grants ir pārliecināts, ka esam iesoļojuši jaunā realitātē un pie vecās kārtības vairs neatgriezīsimies. Lai uzņēmumi jaunajos apstākļos spētu būt efektīvi, tiem aizvien vairāk jāskatās digitalizācijas un automatizācijas virzienā. Nenoliedzami, tas nozīmē, ka daļu cilvēka darba pamazām aizstāj iekārtas un mākslīgais intelekts. Vienlaikus uzņēmējs uzskata, ka pieprasījums pēc profesionāļiem nemazināsies, norādot, ka, piemēram, sūtījumu piegādei vēl nav atrasts automatizēts risinājums un tos joprojām izvadā kurjeri.
Vai tiešām esam viskūtrākie inovāciju ieviesēji?
SEB veiktajā uzņēmumu aptaujā ir izskanējis viedoklis, ka Latvijas uzņēmumu vadītāji ir gatavi ieviest inovācijas retāk nekā viņu kolēģi Lietuvā un Igaunijā. Tomēr I. Laksa nav pārliecināta, ka tā patiešām ir. Viņa norāda , ka, iespējams, netiek līdz galam izprasta inovācijas būtība. Proti, inovācija nav tikai kaut kas pilnīgi jauns un pasaulē iepriekš nebijis, kā to nereti pieņemts uzskatīt. “Arī ražošanas vai administrācijas procesu attīstība ir inovācija, ja līdz tam ir darīts citādi,” norāda uzņēmēja.
Arī J. Grantam, kura vadītais uzņēmums ietilpst grupā, kas darbojas arī pārējās Baltijas valstīs, šķiet, ka Latvijas uzņēmumi nebūt nav kūtrāki inovāciju ieviesēji. Piemēram, ja, mēģinot izdomāt, kā efektīvāk un ātrāk nogādāt preces klientiem, uzņēmums pamazām ievieš jaunus pakalpojumus, tad tā šā uzņēmuma kontekstā ir inovācija. Viņš atzīst, ka DPD gadījumā pandēmija ir bijusi kā akselerators, kas licis operatīvi pievērsties daudzu problēmu risināšanai.
“Terminoloģija ir būtiska — ja darbiniekam stāsta par inovāciju, viņš varbūt domā, ka jāuzbūvē raķete, nevis jāvienkāršo kādi procesi,” spriež J. Grants.
Savukārt Normunds Skauģis norāda, ka būtiska ir uzņēmumā valdošā kultūra . Ja tā ir dinamiska, nemitīgi tiek domāts par uzlabojumiem un jaunu lietu apgūšanu. Viņš arī atgādina, ka labu maizi vai kūku ar robotiem vai uz konveijera nav iespējams saražot, tāpēc viņa pārstāvētajā nozarē cilvēks vienmēr būs vajadzīgs. Tajā pašā laikā darba devējam nemitīgi jādomā, kā atvieglot savu darbinieku ikdienu, un te nāk talkā mehanizācija, jaunākās tehnoloģijas un citi risinājumi, kas atbrīvo darbiniekus no raizēm par nestrādājošām iekārtām un ļauj viņiem pilnībā veltīt uzmanību savam darbam.
