Mūsdienu lielākais demogrāfiskais izaicinājums vairs nav straujš iedzīvotāju pieaugums, bet novecojoša sabiedrība un tās ietekme uz ekonomiku. Dzimstības pazemināšanās un dzīves ilguma palielināšanās būtiski maina pasaules iedzīvotāju struktūru. Valstis ar zemāku dzimstības līmeni un pieaugošu pensionāru skaitu saskaras ar darbaspēka trūkumu, budžeta deficītu un pieaugošu slogu sociālajai sistēmai. Savukārt valstīs ar jaunākiem iedzīvotājiem vēl arvien ir iespējas gūt demogrāfisko atbalstu ekonomikas izaugsmei. Taču globālā tendence ir skaidra – iedzīvotāju skaita pieaugums palēninās un pasaules sabiedrība noveco.
Sarūkošajam darbaspēkam būs jāatbalsta arvien vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, radot spiedienu uz sociālo labklājību, darba tirgu un ekonomisko izaugsmi.
Demogrāfisko pārmaiņu ietekme uz inflāciju, procentu likmēm, akciju tirgiem un kopējo ekonomisko attīstību ne vienmēr atbilst prognozēm. Tomēr strauji novecojošās sabiedrības tendence ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmēs ilgtermiņa ekonomisko attīstību.
Kas ir lielāks drauds – pārapdzīvotība vai novecošanās?
Cilvēcei bija nepieciešami aptuveni 300 000 gadu, lai iedzīvotāju skaits sasniegtu 1 miljardu (ap 1800. gadu). Tomēr 2. miljards tika pievienots jau 130 gadu laikā, 3. nedaudz vairāk nekā 30 gadu laikā, bet 4. mazāk nekā 15 gadu laikā. Katrs nākamais miljards pieauga straujāk nekā iepriekšējais.
Vēl 1960. gadu vidū vidēji vienā ģimenē bija 5 bērni un pārapdzīvotība tika uzskatīta par draudu. Ja analizētu iedzīvotāju pieauguma līkni līdz 1970. gadam, eksponenciālais pieaugums nākamajos gadu desmitos šķistu neizbēgams. Tomēr 20. gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka iedzīvotāju skaita pieaugums sāk palēnināties.
Sabiedrībām kļūstot turīgākām un ieguldot izglītībā, ģimenes plānošanā, dzemdību aprūpē un vakcinācijas programmās, gan bērnu mirstība, gan dzimstība ievērojami samazinājās. Šobrīd globāli vidējais dzimstības līmenis ir aptuveni 2,3 bērni uz vienu sievieti.
Saskaņā ar ANO prognozēm pasaules iedzīvotāju skaits 2070. gadu vidū sasniegs nedaudz vairāk par 10 miljardiem un pēc tam sāks samazināties. Tādēļ pārmērīga iedzīvotāju skaita pieauguma draudi ir mazinājušies un uzmanība pārvirzās uz iedzīvotāju novecošanu, un tās ietekmi uz ekonomiku un sociālajām sistēmām.
Tendences reģionos atšķiras
Straujās pārmaiņas nosaka divi galvenie faktori – dzimstības samazināšanās un dzīves ilguma pieaugums. Šāda tendence rada būtiskus ekonomiskus un sociālus izaicinājumus.
Taču šī tendence dažādos pasaules reģionos ir atšķirīga. Ir valstis, kuras jau piedzīvo gan iedzīvotāju novecošanu, gan skaita samazināšanos. Piemēram, Japānā jau vairāk nekā 35% iedzīvotāju ir vecāki par 60 gadiem un iedzīvotāju skaits samazinās jau 15 gadus pēc kārtas.
Citās valstīs, īpaši jaunattīstības reģionos, iedzīvotāju vecuma struktūra joprojām ir labvēlīgāka. Āfrika ir kontinents ar jaunāko vecuma struktūru un straujāko iedzīvotāju pieaugumu. ANO prognozē, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma nākotnē notiks Āfrikā – no aptuveni 1,3 miljardiem šodien līdz 3 miljardiem gadsimta beigās.
Tomēr kopējā globālā tendence ir novecojoša un skaita ziņā stagnējoša sabiedrība. Šobrīd aptuveni 70% pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kur dzimstības līmenis ir zemāks par aizstāšanas līmeni (2,1 bērns uz vienu sievieti). Demogrāfiskie pārmaiņu procesi rit lēni, taču to ilgtermiņa ietekme ir būtiska.
Kādu slogu uzliek novecošanās?
Vienkāršākajos ekonomiskajos modeļos iedzīvotāju novecošana nozīmē:
- Darbaspēka sarukumu, jo mazāk cilvēku spēj aktīvi piedalīties ekonomikā.
- Lielāku vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvaru, kas palielina pieprasījumu pēc pensijām, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem.
- Ražošanas kritumu, jo mazāk cilvēku strādā, jo lēnākas izaugsmes iespējas.
- Inflācijas spiedienu un tirdzniecības bilances pasliktināšanos, jo importēto preču un pakalpojumu īpatsvars pieaug, kompensējot iekšzemes ražošanas samazināšanos.
- Tā kā vecāka gadagājuma cilvēku skaits pieaug un darbspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās, nodokļu ieņēmumi krītas, bet pieprasījums pēc valsts atbalsta aug. Tas rada budžeta deficītus un vājina publiskā sektora finanses.
Demogrāfija ietekmē arī finanšu tirgus. Saskaņā ar dzīves ciklu strādājoši cilvēki uzkrāj naudu, lai izmantotu to pensijā. Kad liels skaits cilvēku vienlaikus uzkrāj līdzekļus, rodas uzkrājumu pārpalikums, kas samazina procentu likmes un inflāciju, bet palielina finanšu aktīvu cenas (piemēram, akciju vērtību).
Kad liels skaits cilvēku dodas pensijā un sāk izmantot savus uzkrājumus, uzkrājumu līmenis samazinās, procentu likmes pieaug un akciju cenas krītas. Šādas bažas bija īpaši aktuālas 2000. gadu sākumā un 2010. gados, kad “baby boom” paaudze sāka sasniegt pensijas vecumu.
Tomēr realitātē ne vienmēr tā notiek. Empīriski ir grūti atrast nepārprotamas korelācijas starp iedzīvotāju struktūru un tādiem ekonomiskajiem mainīgajiem kā tekošā konta un budžeta atlikumi.
Piemēram, “baby boom” paaudzei izdevās pensionēties, neradot būtisku ietekmi uz inflāciju, procentu likmēm vai aktīvu cenām. Šie pensionāri nepārstāja taupīt, nepārdeva masveidā savas akcijas un nesāka iztērēt uzkrājumus.
Pastāv uzskats, ka, lai gan pasaules iedzīvotāji turpina novecot, demogrāfiskās pārmaiņas rada ilgtermiņa stimulu uzkrājumu veidošanai un zemu procentu likmju saglabāšanai. Tas notiek neatkarīgi no konkrētu paaudžu lieluma. Šo tendenču ietekmi ir sarežģīti analizēt, taču tām ir ļoti nozīmīga ietekme uz reālo ekonomiku ilgtermiņā.
Ķīna un Indija – divi demogrāfiskie milži
2023. gadā Indija sasniedza 1,4 miljardus iedzīvotāju, apsteidzot Ķīnu un kļūstot par visapdzīvotāko valsti pasaulē. Kamēr Indijas iedzīvotāju skaits pieaug par aptuveni 15 miljoniem gadā, Ķīnas iedzīvotāju skaits jau 2 gadus pēc kārtas samazinās, jo tās dzimstības līmenis ir tikai 1,1 bērns uz vienu sievieti.
Lai gan iedzīvotāju skaita samazināšanās ir niecīga – tikai daži miljoni gadā –, šī ir pirmā reize kopš Lielā bada Mao Dzeduna valdīšanas laikā. Turklāt ANO prognozē, ka līdz 2100. gadam Ķīnas iedzīvotāju skaits saruks gandrīz uz pusi, sasniedzot 786 miljonus, un puse no iedzīvotājiem būs vecāki par 60 gadiem.
Šo tendenci var ietekmēt dažādi faktori, piemēram, augstāka dzimstība vai imigrācija, taču kopējo ainu tie būtiski nemainīs. 36 gadus ilgā viena bērna politika (1979–2015) ir atstājusi paliekošas sekas. Sieviešu skaits reproduktīvajā vecumā ir pārāk mazs, lai spētu mainīt esošo tendenci.
Iepriekš demogrāfija bija viens no Ķīnas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem. 1990. gadu sākumā valsts iedzīvotāju skaits pieauga par 20 miljoniem gadā, un tikai 8% Ķīnas iedzīvotāju bija vecāki par 60 gadiem. Pieaugošais darbaspēks un zemās algas veicināja strauju rūpniecības izaugsmi. Valsts koncentrējās uz ieguldījumiem izglītībā un infrastruktūrā, nevis pensijās vai sociālajā aprūpē. Viena bērna politika samazināja bērnu aprūpes izmaksas, ļaujot vairāk cilvēkiem iesaistīties darba tirgū.
Rezultātā no 1990. līdz 2000. gadam Ķīnas IKP vairāk nekā dubultojās. Tagad izaugsmes temps palēninās un demogrāfiskā situācija rada papildu izaicinājumus.
Tikmēr Indijas iedzīvotāju skaits ir jaunāks un turpina pieaugt. Taču tās ekonomika ir tikai piektā daļa no Ķīnas ekonomikas un tai būs vajadzīgs laiks, lai panāktu savu kaimiņu.
Eiropas demogrāfiskie izaicinājumi
Visās Eiropas Savienības (ES) valstīs dzimstības līmenis ir zem aizstāšanas sliekšņa, kas ir 2,1 bērns uz vienu sievieti. ES vidējais rādītājs ir aptuveni 1,5, un Latvijā tas ir noslīdējis līdz 1,36 (2023. gads). Izteikti zems šis rādītājs ir Dienvidkorejā, kur dzimstības līmenis ir tikai 0,7.
Pieaugošais dzīves ilgums nozīmē, ka darbspējīgo iedzīvotāju daļa Eiropā nepārtraukti samazinās. Ekonomiski tas rada strukturālu lejupvērstu spiedienu uz izaugsmi un palielina sociālo izdevumu slogu.
Lai daļēji kompensētu šīs tendences, tiek apsvērtas dažādas stratēģijas – pensionēšanās vecuma paaugstināšana, lielāka imigrācija un agrāka darba tirgus pieejamība jauniešiem. Tomēr visi šie pasākumi saskaras ar sarežģījumiem. Īpaši imigrācijas jautājumā daudzās valstīs šādai politikai pieaug pretestība. Līdz ar to cerības tiek liktas uz tehnoloģisko attīstību un augstāku produktivitāti, lai atvieglotu dažādus darbus un atbrīvotu cilvēkresursus citiem uzdevumiem.
Kā liecina McKinsey pētījums, daudzām pasaules bagātākajām ekonomikām vajadzēs vismaz dubultot, dažām pat trīskāršot, produktivitātes pieaugumu, lai noturētu ierasto dzīves līmeņa pieaugumu. Mckinsey rēķina, ka, lai saglabātu dzīves līmeņa celšanos tādā pašā tempā, vācu darbiniekam būs jāstrādā 5,2 papildu stundas nedēļā vai arī nodarbināto iedzīvotāju daļai jāpieaug par gandrīz 10 procentpunktiem no pašreizējā līmeņa, kas ir gandrīz 80 % iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem.
Efektīvs risinājums iedzīvotāju novecošanās un sarukšanas problēmai vēl tiek meklēts. Turklāt Latvija ir viena valstīm, kur šie izaicinājumi jau ne pārāk tālā nākotnē būs īpaši aktuāli. Pašreizējie reālākie risinājumi ir meklējami investīcijās iedzīvotāju veselības nostiprināšanā un nodarbinātības veicināšanā.
