Ieradumu maiņa transformē finanšu sektoru un arī mājokļu tirgu, intervijā laikraksta Diena žurnālistei Magdai Riekstiņai uzsver SEB bankas vadītāja Ieva Tetere.
Kā vērtējat situāciju banku biznesā pēdējā laikā?
SEB bankas darba rezultāti atbilst tam, kāda ir vispārējā ekonomiskā situācija Latvijā, un mums ir jābūt lepniem par to, ka ekonomika aug. Vienmēr var atrast iemeslu kritikai un teikt, ka ekonomika aug tikai pateicoties kādai vienai nozarei, piemēram, būvniecībai, vai arī tikai pateicoties eksporta kāpumam, taču tā nav, jo vismaz pagaidām mēs dzīvojam visas Latvijas ekonomikas izaugsmes posmā.
Mēs, SEB banka, kā finansētāji esam ieguvuši ļoti spēcīgas pozīcijas, mūsu finansētais portfelis ir ļoti apjomīgs, un kopumā šā gada pirmo deviņu mēnešu laikā esam piešķīruši 680 miljonus eiro kā jaunu finansējumu uzņēmumiem. Tas ir par 8% vairāk nekā 2017. gada pirmo deviņu mēnešu periodā, un tā ir būtiska izaugsme. Paraugoties uz šā gada pirmo deviņu mēnešu periodu, var arī sacīt, ka sabiedrībai ir veidojušies lielāki uzkrājumi, jo ir pieaudzis gan kopējais noguldījumu portfelis uzņēmumiem, gan kopējais noguldījumu portfelis privātpersonām.
Uzņēmumiem brīvie naudas līdzekļi un iespējas investēt biznesa attīstībā savus naudas līdzekļus arī ir ar pieaugošu tendenci. Par šiem pozitīvajiem rādītājiem man ir patiess gandarījums.
Finanšu nozares asociācija ir paudusi, ka uzņēmumiem šobrīd raksturīgā tendence ir piesardzība. Piekrītat šādam viedoklim?
Zināmā mērā tam var piekrist, taču es negribētu šo piesardzības tendenci attiecināt pilnīgi uz visiem uzņēmumiem. Mans viedoklis ir, ka uzņēmēju noskaņojums ir visai atšķirīgs. Ir arī daudz drosmīgu uzņēmēju, kuri tieši patlaban aizņemas naudu sava biznesa attīstībai, izmantojot to, ka naudu aizņemties var lēti, respektīvi, ar zemām procentu likmēm.
Šobrīd ir redzami daudzi vērienīgi projekti, kuri liecina par enerģiskiem centieniem attīstīt savu biznesu. Protams, nereti ir dzirdēts arī tāds uzņēmēju viedoklis, ka 2008.–2009. gada finanšu krīzes ietekmē gūtā mācība liek strādāt tikai labi pazīstamās biznesa nišās un neiet jaunās nišās. Uzņēmēji atzīst, ka, aizsākot jaunus biznesa virzienus, pastāv lieli riski – var pavērties lieliskas peļņas iespējas, taču var gadīties arī ciest zaudējumus un nonākt situācijā, kad vienīgais ieguvums ir pieredze.
Daudzi uzņēmēji pēdējā laikā teikuši, ka sastopas ar strādājošo trūkuma problēmu, un tie nav tikai tādi uzņēmēji, kas neizprot situāciju darba tirgū un domā, ka var par niecīgu algu Rīgā uz pilnu darba slodzi noalgot cilvēku ar augstāko izglītību un profesionālo pieredzi, bet arī uzņēmēji, kas piedāvā konkurētspējīgas algas. Kā jūs to komentētu?
Patlaban darba tirgū vērojamā situācija noteikti uzņēmējus padara apdomīgus, un te būtiska ir gan strādājošo trūkuma problēma, gan arī darbaspēka izmaksu kāpums.
Saistībā ar statistikas datos redzamo darbaspēka izmaksu pieaugumu gan jāņem vērā, ka, iespējams, tas liecina ne tikai par algu palielināšanos, bet arī par uzņēmumu iziešanu no ēnu ekonomikas, par atteikšanos no aplokšņu algu maksāšanas un pāreju uz pilnībā legālu, kā mēdz sacīt, baltu uzņēmējdarbību.
Tomēr, nenoliedzami, ikvienam uzņēmējam jāsaprot, ka tas laiks, kad biznesa modeli varēja balstīt uz zemām darbinieku algām, Latvijā ir beidzies.
Patīk tas vai ne, bet tā vienkārši ir. Bezdarbnieku skaits mazinās, kopējais sociālekonomiski aktīvajā vecumā esošo iedzīvotāju skaits Latvijā nepieaug, un ar to, ka darbinieku var pietrūkt, jārēķinās praktiski visu nozaru uzņēmējiem. Ja ne šodien, tad rīt vai pēc mēneša darbinieku var pietrūkt arī tādos uzņēmumos, kuros ir raksturīgs konkurētspējīgs algu līmenis un labas sociālās garantijas, nevis aplokšņu algas.
Kāds būtu risinājums?
Daudzi uzņēmēji patlaban domā, kā paaugstināt efektivitāti un produktivitāti. Ar to ir saistīts tas, ka tiek apsvērti dažādu jaunu tehnoloģiju izmantošanas varianti. Ir arī tādi uzņēmēji, kuri, redzot, ka darbaspēka izmaksas neizbēgami pieaug, vienkārši paaugstina ražoto preču vai piedāvāto pakalpojumu cenas, paļaujoties uz to, ka piedāvātā produkcija ir tik iecienīta pircēju vidū un arī tik kvalitatīva, ka šo produkciju nopirks arī par augstāku cenu, nekā tā maksājusi iepriekš.
Katram uzņēmuma vadītājam jādomā, kāds variants ir labākais tieši viņa biznesam – vai var ražošanu veikt ar mazāku skaitu darba roku, un, iespējams, tas ir paveicams, ieviešot modernās tehnoloģijas, kas aizstātu cilvēku darbu, vai arī var maksāt lielākas algas un ieviest dažādus bonusus darbiniekiem, lai savā uzņēmumā noturētu esošos darbiniekus, izmaksu kāpuma rezultātā padarot produktu dārgāku. Te nav viena universāla risinājuma visiem uzņēmumiem, taču tas, ka par efektivitātes un produktivitātes kāpumu ir jādomā praktiski visās Latvijas tautsaimniecības nozarēs, gan ir skaidrs.
Vai bankas, domājot par efektivitāti, atsakās no filiālēm Latvijas reģionos? Pirms gadiem 10–12 daudzviet reģionos banku filiālēm bija plašas telpas, dažviet pat sava atsevišķa māja, bet patlaban banku filiāles reģionos vairs nav tik pamanāmas.
Paraugoties gada griezumā, redzams, ka filiālēs apkalpoto klientu skaits ir samazinājies par 50%. Tajā pašā laikā mūsu klientu skaits un darījumu apjoms ir ievērojami audzis. Tas pierāda, ka klienti nevis dodas uz bankas filiāli, bet atrod citu veidu, kā sasniegt banku un saņemt bankas pakalpojumu. Internetbanka ir kļuvusi pieejamāka un piedāvā aizvien plašākas finanšu darbību veikšanas iespējas. Vairāk ienāk arī mobilās lietotnes viedtālruņiem – ir mobilās lietotnes fiziskām personām un ir arī mobilā lietotne uzņēmējiem.
Esam sākuši klientiem piedāvāt arī videokonsultācijas. Minētās iespējas rāda, ka mēs efektīvāk izmantojam ne tikai bankas darbinieku laiku, bet arī klientu laiku, jo nākšana uz bankas filiāli klientam prasīja varbūt pat vairākas stundas, turklāt bankas filiālei allaž ir konkrēts darba laiks, kas var būt tieši tas pats laiks, kas klientam jāpavada savā darba vietā.
Izmantojot moderno tehnoloģiju risinājumus, kas ļauj attālināti lietot bankas pakalpojumus, klients var veikt finanšu darījumus viņam ērtā laikā un vietā.
Internets
Laikrakstā Diena un portālā Diena.lv nesen bija projekts Nepieslēgtie. Šī projekta sākumā kolēģi izvirzīja hipotēzi, ka daudzviet Latvijā nav pieejams internets, bet izrādījās, ka internets gandrīz visur ir pieejams, toties daudziem cilvēkiem ir zemas digitālās prasmes, kas attur no e-vidē pieejamo pakalpojumu lietošanas. Kur ir robeža starp bankas pienākumu izglītot savus klientus un katra cilvēka paša atbildību?
Mums visiem patiktu dzīvot vairāk izglītotā, zinošākā un gudrākā sabiedrībā. Lai to panāktu, svarīga ir gan individuālā atbildība, jo, ja cilvēks kategoriski atsakās apgūt moderno tehnoloģiju risinājumus, viņam neviens un nekas nevar palīdzēt, gan arī to uzņēmumu, pašvaldību un valsts iestāžu atbildība, kas piedāvā e-pakalpojumus.
Turklāt noteikti ļoti būtiska un nopietna ir arī visu līmeņu izglītības iestāžu atbildība.
Mēs īstenojam savu klientu apmācību moderno tehnoloģiju lietošanā, un es zinu, ka arī citi uzņēmumi organizē mācības un konsultācijas saviem klientiem. Taču gribu uzsvērt, ka dažādu digitālo risinājumu lietošanas apguve jāsāk jau skolēniem skolās. Mēs lepojamies ar to, ka īstenojam Finanšu pratības programmu, un jau vairākus gadus pēc kārtas ejam uz skolām un skolēniem skaidrojam elementāras finanšu pratības tēmas, piemēram, atšķirību starp jēdzieniem «bruto alga» un «neto alga», stāstām par nodokļiem, kas tiek maksāti no algas, par racionāliem un neracionāliem tēriņiem, par pensiju un to, ka pensija katram cilvēkam var būt viņa mūža būtiskākais uzkrājums, kas sākas jau ar pirmajiem ienākumiem, un arī skaidrojam jaunajai paaudzei moderno tehnoloģiju pielietojumu finanšu jomā.
«Mainās domāšana – vecākās paaudzes cilvēki ir orientēti uz savu īpašumu, savukārt jaunieši domā – kāpēc uzņemties rūpes par īpašumu, labāk dzīvokli un automašīnu īrēt, jo šogad ir darbs Rīgā, pēc gada varbūt Briselē, bet vēl pēc gada – Stokholmā,» novērojusi Ieva Tetere.
Jūs skolēnus par finanšu pratību izglītojat brīvprātīgi, taču varbūt praktiskam, aktualitātēm atbilstošam mācību priekšmetam Finanšu pratība būtu jābūt skolu mācību programmā?
Jā, noteikti būtu lietderīgi, ja finanšu pratība tiktu iekļauta skolas mācību programmā. Turklāt par sabiedrības izglītošanu finanšu pratības jautājumos vispār jādomā plašāk, nekā ierasts.
Jāteic, ka pat uzņēmēji ir atzinuši, ka viņiem reizēm pietrūkst izpratnes par finansēm. Kā jūs to komentētu?
Izpratne par to, kā uzņēmumam ieguldīt savu kapitālu un kā pieņemt citus finanšu lēmumus, ir, var teikt, augstāks līmenis par privātpersonas finanšu pārvaldību. Te, protams, būtisks ir patlaban aktuālais un daudz apspriestais jautājums par augstākās izglītības atbilstību darba tirgum, jo tiešām ir gadījies dzirdēt, ka uzņēmēji, kuriem ir augstākā izglītība ekonomikā un biznesa vadībā, atzīst, ka daudzas finanšu lietas nācies apgūt praktiski, jo augstskolā tās nav skaidrotas.
Savukārt darba devēji par savu darbinieku finanšu pratību teikuši, ka bijušas situācijas – viņu darbinieki neapdomīgi uzņēmušies ātro kredītu slogu.
Runājot par ātrajiem kredītiem, vai nebanku aizdevēji un bankas konkurē vai arī strādā pilnīgi atšķirīgos finanšu tirgus segmentos?
Ātro kredītu devēji noteikti nerada konkurenci tādām bankām kā SEB banka, kas ir universāla banka un piedāvā pilnu pakalpojumu klāstu, sākot no kredītkartes privātpersonai un beidzot ar vērienīgiem kredītiem biznesa attīstībai.
Mans viedoklis ir, ka ātrajiem kredītiem ir sava niša finanšu tirgū, un es uzskatu, ka ātrie kredīti ir nepieciešami ekonomikā, taču būtisks aspekts ir saistīts ar to, cik atbildīgi ātro kredītu devēji izvērtē to, vai aizņēmēji saprot, cik lielu naudas summu aizņemas, ar kādiem noteikumiem aizņemas un vai aizņēmēji ir pietiekami izvērtējuši savas iespējas kredītu atdot. Protams, var būt situācijas, kad aizdevējs ir izdarījis visu iespējamo, lai izvērtētu kredītņēmēja iespējas atdot aizdevumu un arī lai veicinātu izpratni par kredīta nosacījumiem, bet kredītņēmējs vienalga rīkojas neapdomīgi.
Jāteic, ka, nenoliedzami, pastāv arī paša kredītņēmēja atbildība par saviem finanšu lēmumiem.
Turklāt es arī vēlos uzsvērt, ka ir ļoti dažādas situācijas – paņemt ātro kredītu steidzamam, neplānotam automašīnas remontam var būt ļoti saprātīgs lēmums, savukārt paņemt ātro kredītu tam, lai piektdienas vakarā spontāni sarīkotu ballīti, nav prātīgi.
Pirms 2008.–2009. gada finanšu krīzes hipotekārā kredīta saņemšana mājokļa iegādei daudziem nebija ātra un vienkārša, bankas visai pamatīgi vērtēja kredīta prasītāju finansiālo situāciju, tomēr bija cilvēki, kuri krīzes ietekmē hipotekārā kredīta dēļ nonāca nopietnās finansiālās grūtībās un pat aizbrauca strādāt uz ārzemēm, lai varētu nomaksāt hipotekāro kredītu. Tātad risks pastāv jebkura kredīta gadījumā?
Es piekrītu, ka riska apetīte gan aizdevējiem, gan kredītņēmējiem var būt pārāk liela.
Banku sektoram pirms krīzes bija lielāka riska apetīte nekā patlaban, mēs visi esam mācījušies krīzes radītajā dzīves skolā, un tas attiecas gan uz aizdevējiem, tostarp arī uz bankām, gan uz kredītņēmējiem.
Taču, runājot par hipotekārajiem kredītiem, manuprāt, ir jānošķir divas dažādas situācijas – viena situācija ir tad, kad cilvēki pirmo reizi dzīvē ņem hipotekāro kredītu, lai iegādātos mājokli savai ģimenei, vai arī otro reizi dzīvē paņem hipotekāro kredītu, lai iegādātos mājokli savam pieaugušajam bērnam, kad viņš sāk patstāvīgu dzīvi, savukārt gluži cita situācija ir tad, kad hipotekārais kredīts tiek izmantots kā spekulatīvs instruments – cilvēkam ir brīvi naudas līdzekļi un viņš tos iegulda, pērkot nekustamos īpašumus, tāpēc ka konkrētajā brīdī ir dinamisks nekustamo īpašumu tirgus. Mājoklis ir nepieciešams ikvienam cilvēkam, turklāt dzīves gaitā var būt piemēroti dažāda lieluma mājokļi – jaunībā mazāks, kad aug bērni – lielāks, pēc tam, kad bērni aiziet savā dzīvē, – atkal mazāks mājoklis, un visās minētajās situācijās ņemt hipotekāro kredītu ir racionāli un būs racionāli jebkādos apstākļos.
Patlaban Latvijā gan ir tāda problēma, ka Rīgā un citās pilsētās, kurās ir pieejamas darbavietas, trūkst jaunu, dažādu lielu ekonomiskās klases dzīvokļu, kas būtu piemēroti gan jauniem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem nepieciešams relatīvi neliels mājoklis, gan ģimenēm ar vairākiem augošiem bērniem. Tiek gan piedāvāti ļoti dārgi dzīvokļi, taču ir vajadzīgi tādi jauno projektu mājokļi, kam viena kvadrātmetra cena nepārsniedz vidējo algu valstī, un tādu pagaidām pietrūkst.
