Pagājuši vairāk nekā astoņi mēneši, kopš politiķi Latvijā bīda un stumda banku jautājumu dažādos virzienos. Biežā atsaukšanās uz piedzīvoto finanšu krīzi rosina domāt, ka motivācija ir ļoti emocionāla – tā tiek izmantota kā iegansts, lai šobrīd, 2023. gadā, varētu attaisnot centienus iejaukties brīvā tirgus ekonomikā vai nākt klajā ar pēkšņām nodokļu iniciatīvām. Šis viss rosināja uz mazliet filozofiskākām pārdomām par banku, sabiedrības un ekonomikas dzīves ciklu. Tāpēc kā literatūras cienītājs šajā rakstā palūkošos uz banku nozari toreiz (finanšu krīzē) un tagad (augsto procentlikmju laikā) – caur nozieguma un soda prizmu.
Spēcīgai vidusslāņa veidošanai bankas ir mūsu vienīgais draugs
“Ļaunā baņķiera” tēls nav nekāds jaunums ne Latvijā, ne pasaulē. Diskusija par ētiski pieņemamu aizdevuma likmi bija pazīstama jau senajā Babilonijā, Šekspīrs šo mūžīgo tēmu ir ietērpis lugā “Venēcijas tirgotājs”, bet mūsdienu Latvijā šī niša atvēlēta “zviedru bankām”, ar to saprotot visas lielākās finanšu iestādes. Pirms 4 tūkstošiem gadu senajā Babilonijā atļautā aizdevumu procentu likme bija 33,3%. Vēlāk, pirms 2500 gadiem, likme nostabilizējās pie 20%. Tika uzskatīts, ka aizdošana virs 20% ir uzurpēšanās, bet zem – palīdzība cilvēkiem. Ar to es gribu teikt, ka saruna par banku lomu un balansu ir bijusi mūžīga un vienmēr risinājums ir bijis nevis teikt, ka bankas ir ļaunas, bet runāt par nosacījumiem, kas ir pieņemami konkrētajā sabiedrībā.
Jau no viduslaikiem bankām nav izdevies būt mīlētām. Tomēr šī ir nozare, kas ilgtermiņā vairo sabiedrības labklājību. Atceroties labi zināmā kinofilmā teikto – bankas nav tavi labākie draugi, bet ļoti daudzās situācijās ir tavi vienīgie draugi. Lētā, paredzamā ilgtermiņa finansēšanā bankas ir sabiedrības vienīgie draugi, jo vidusslāņa veidošanās pamatā ir lēti kredīti, kas pieejami uz gariem termiņiem. Un šajā ziņā Latvija izskatās ļoti labi. Mēs esam eirozonas daļa un tā ir liela privilēģija.
Šeit vēsturiski gribas atsaukt atmiņā arī Hanzas Savienības laikus – arī te pamatā bija laba finanšu sistēma, norēķini, baņķieri Ziemeļeiropā, kas bija turības un izaugsmes pamatu pamats. Ir skaidrs, ka tas bija pārticības un augstas attīstības laiks. Vai tāpēc bankas tolaik nēsāja uz rokām un veltīja tām labus vārdus? Noteikti nē. Arī tolaik pilsētu tirgotājiem bankas un baņķieri visticamāk nešķita labākie cilvēki pilsētā. Vai viss, ko dara bankas ir labi un pozitīvi? Protams, nē. Ir bijušas smagas kļūdas un par tām ir arī atbilstoši samaksāts.
Banku “noziegums” un sods lielajā finanšu krīzē
2008. – 2010. gada finanšu krīze ir vēsturiski smags, daudziem atmiņā palicis laika periods. Uzskatu, ka man ir morālas tiesības runāt par šo laiku, jo pārstāvēju kreditēšanu un vienīgo banku, kas samazināja savu tirgus daļu – SEB banka 2005., 2006., 2007. gadā gāja pret straumi un samazināja tirgus daļu kreditēšanā no 23% uz 13%. Mēs agresīvi spiedām bremzes pedāli. Bet sektors kopumā, protams, lielā mērā izgāzās, par to nav šaubu. Ja domājam “nozieguma” analoģijā, ir skaidrs, ka bankas pieļāva lielas kļūdas, pirms krīzes aizdeva pārmērīgi un tas rezultējās cilvēku maksātnespējā. Kopā ar lielu bezdarbu (kāds ne tuvu nav šobrīd), pieredzējām arī plašu emigrāciju. Tolaik baņķieri noteikti nebija konstruktīvi un nebija nostājušies pareizajā notikumu attīstības pusē – domāšana bija izteikti īstermiņa.
Cena jeb sods, ko viss banku sektors samaksāja par atkopšanos, bija ļoti augsta. Pēc krīzes 10 gadus procentu likmes bija vēsturiskajos minimumos, kas bija ilgas paģiras, lai atbalstītu aizņēmējus caur centrālo banku politiku. Banku kapitāla rādītājiem pēc krīzes bija jābūt ar kārtu lielākiem – pat 3, 4 un 5 reizes. Ja pirms bankrota “Lehman Brothers” pašu kapitāls bija ap 4%, tad tagad ir neiespējami iedomāties, ka bankai pašu kapitāls varētu būt zem 15%. Tāpat par ne pārāk atbildīgu aizdošanu bankas piedzīvoja arī lielus kredītzaudējumus. Ja vērtējam vidējo kapitāla atdevi pēdējo 15 gadu periodā (kas ietver gan labos, gan sliktos laikus), tā bija 2,9%, kas nozīmē, ka banku nozare Latvijā akcionāriem nebija nekāda medusmaize.
“Sods”, kas bankām ir jāmaksā par iepriekšējā krīzē pieļautajām kļūdām, ir arī ļoti stingrs, privātpersonas aizstāvošs regulējums, kur cilvēks vairākas reizes mūža laikā var ieiet un iznākt no finanšu cietuma, nevis sēdēt tur līdz mūža beigām. Iespēja sākt savu finanšu dzīvi no jauna Latvijā šobrīd ir viena no patīkamākajām un liberālākajām pasaulē. Ja viduslaikos par taviem parādiem atbildēja tavi bērni, tad šobrīd Latvijā dažu gadu laikā ar privātās maksātnespējas procesu iespējams tikt vaļā no saviem kredītiem pavisam. Vēl pirms gadiem 15, 20 tas būtu šķitis pavisam neiedomājami, jo parāds taču jānomaksā. Tā ir spilgta krīzes mācība, kas parādīja, ka šo principu nevar absolutizēt. Ar baņķiera skatu jāsaka, ka šīs ir konstruktīvas sekas un risinājums ir samērīgs.
Kas ir šī brīža “noziegums” – ne upe tā pati, ne baņķieri tie paši
Par finanšu krīzi it kā būtu skaidrs un viss šķiet loģiski – “noziegums” identificēts, piemēroti dažādi sodi, kas tieši un nepārprotami izrietēja no konkrētās situācijas. Taču, kas ir šī brīža banku noziegums un kas – sods? Ko mēs īsti gribam? Jāsaka, ka man patiešām nav atbilžu. Parasti visus sarežģītos jautājumos iespējams salikt pa plauktiņiem, ja sākotnēji identificējam problēmu. Kas ir problēma šobrīd, kas to radījis un kā to varam risināt? Vai cilvēki aizņēmušies par daudz? Nē, dati par to neliecina. Vai cilvēkiem ir problēmas atmaksāt kredītus? Nē, arī par to dati neliecina. Vai cilvēki nebija rēķinājušies, ka likmes var tik strauji pieaugt? Jā, varbūt. Iespējams, arī bankām vajadzēja vairāk skaidrot, vairāk virzīt klientus izvēlēties ilgtermiņa likmes. Vai problēma ir atsevišķi sociāla rakstura gadījumi? Nē, jo tos bankas redz un palīdz individuāli.
No banku perspektīvas skaidrs ir tas, ka valstij ir tiesības risināt dažādus jautājumus nodokļu politikas ietvaros – tas būtu saprotami un pieņemami un valsts pati varētu novirzīt finansējumu taisnīgi un saprātīgi. Tomēr to nevarētu darīt pārsteidzīgi un balstoties populistiskos apsvērumos, nevis datos – jebkuras negaidītas iejaukšanās kādā nozarē būtiski ietekmēs to, kā izskatīsimies starptautiski un kādu cenu par to maksāsim, tāpat tas ir nopietns drauds ārvalstu investoru interesei par Latviju. Nemaz nerunājot par idejām iejaukties tirgus ekonomikas pamatprincipos un regulēt cenas, kas noteikti ir nesamērīgs, nesaprotams sods bez racionāla grauda. Visa aizvadīto mēnešu retorika vairāk balstās emocionālā vēlmē darīt jebko, lai tikai bankām zināmā mērā ieriebtu. Politiķu piesauktajām rūpēm par t.s. vidusslāni visvairāk ir vajadzīgas labi apmaksātas darba vietas, investīcijas produktivitātē un jauni uzņēmumi, kas rodas ekonomikas attīstības rezultātā.
Ar domām Skandināvijā, ar darbiem Latīņamerikā?
Bankām pārmet to, ka Latvijā ir pārlieku augstas kredītlikmes un gausa kreditēšana. Kā cilvēks, kurš piedalās bankas kredītkomitejas darbā Baltijas līmenī, varu apgalvot, ka banka valstis nešķiro pēc “patīk”, “nepatīk” principa. Ir valstu riski, ko cita starpā veido uzņēmējdarbības vide un ēnu ekonomika, arī vēsturiskā “gāzi grīdā” politika, kas 2008. gadā radīja daudz smagākas un ilgstošākas sekas Latvijas ekonomikai. Tieši šīs ir daudzu mūsu neizdošanos un atpalicības saknes. Tas mūsu ekonomiku ir padarījis vairāk līdzīgu Bulgārijas, Rumānijas, Grieķijas un dažu Latīņamerikas valstu ekonomikām, nekā Baltijas valstīm vai Polijai.
Esmu Latvijas patriots un ticu, ka spēsim izvēlēties mūsu valstij un ekonomikai atbilstošāko attīstības ceļu – tādu, kas nebalstās populismā un nevāc pirmsvēlēšanu ķeksīšus. Starp citu, interesants ir “The Economist” pētījums, kas analizēja 51 populistisku valstu politikas laikā no 1900. līdz 2020. gadam. Pētījuma rezultāti parādīja, ka pirmos gadus valstīm, kurās valda šādi režīmi, iet samērā labi, tomēr 15 gadus pēc tam, kad tie nākuši pie varas, IKP uz vienu iedzīvotāju atpaliek par vismaz 10%. Latvija no Igaunijas un nu jau arī no Lietuvas jau šodien atpaliek par 20 %. Vēl 10% mēs savāksim, ja aizrausimies ar populistiskām iniciatīvām un centīsimies sodīt lielākos ārvalstu investorus par kādu iztēlotu, neesošu nodarījumu.
Noslēgumā gribas aicināt izelpot un uzšķirt kādu iedvesmojošu lapu no Hanzas Savienības stāsta, saprotot, ka ar laika distanci varam izdarīt jēgpilnus secinājumus. Cik liela nozīme šajā stāstā bija bankām? Un, cik liela būs bijusi banku loma Latvijas izaugsmes stāstā, kad uz to raudzīsies mūsu bērni un mazbērni pēc 30 – 40 gadiem? Skaidrs ir tas, ka vidēji baņķieri aiz sevis atstāj labi attīstītu vidusslāni un ekonomiku, bet vienlaikus cauri gadsimtiem viņi nebūt nav tie mīlētākie ļautiņi pilsētā. Tomēr mūsu visu interesēs ir meklēt racionālus, jēgpilnus un galvenais – paredzamus – sadarbības veidus.
