Uzkrājumi pensiju 3. līmenī un dzīvības apdrošināšanā Latvijā ir salīdzinoši mazi. Turklāt daudzi Latvijā izvairās arī no sociālā nodokļa maksāšanas un tādējādi nevar cerēt arī uz pienācīgu pensiju no pensiju 1. un 2. līmeņa. Par šādas situācijas iespējamām sekām aģentūrai LETA stāsta SEB Dzīvības apdrošināšanas vadītāja Kristīne Lomanovska.
Kā pašlaik kopumā var vērtēt dzīvības apdrošināšanas tirgu Latvijā? Vai tā apmērs palielinās?
Labāk ir skatīties uz uzkrājumu tirgu kopumā. Latvijā ir izveidojies, ka ilgtermiņa uzkrājumus, tostarp pensijai, var veikt gan pensiju fondos, gan ar dzīvības apdrošināšanas palīdzību. Uzkrājumi pensiju 2. līmenī, kurā nonāk 6% no iedzīvotāju sociālajām iemaksām, pašlaik jau tuvojas trīs miljardiem eiro, bet brīvprātīgās iemaksas – pensiju 3. līmenī un dzīvības apdrošināšanā – pārsniedz 700 miljonus eiro. Šī summa starp pensiju 3. līmeni un dzīvības apdrošināšanu dalās aptuveni uz pusēm. Pensiju 3. līmenī brīžiem gan uzkrājums aug straujāk un tur cilvēki ir arī pasargāti paši no savas vēlmes dažkārt izņemt naudu ātrāk. Tur ir jākrāj līdz 55 gadu vecumam, un pēc mūsu statistikas tas parasti notiek tiešām līdz pensijai jeb aptuveni 60 gadu vecumam. Savukārt dzīvības apdrošināšana dod iespēju naudu izņemt arī ātrāk.
Bet, jā, mēs redzam, ka brīvprātīgie uzkrājumi aug salīdzinoši lēnāk. Vienlaikus pieauguma temps ir stabils – līdz 10% gadā.
Kādēļ brīvprātīgie uzkrājumi aug daudz lēnāk? Tas ir saistīts ar Latvijas iedzīvotāju objektīvo maksātspēju vai tomēr daudzi nemaz nedomā par nākotni un pensiju?
Ir abas lietas. Ja mēs vērtējam pēc ienākumu segmentiem, tad ir iedzīvotāji, kuriem ir grūti to atļauties. Te arī parādās jautājums, ko mēs kā sabiedrība vispār nākotnē darīsim ar turpat trešdaļu iedzīvotāju, kuri vispār neveic sociālās iemaksas? Mūs sagaida liels sociālais sprādziens. Diemžēl šai trešdaļai iedzīvotāju attiecībā uz pašu pensiju ir attieksme "neko neredzu, neko nedzirdu, neko negribu zināt". Acīmredzot lielākajai daļai alternatīva ir strādāt "līdz nāve mūs šķirs". Ir daļa, kura paļaujas uz saviem bērniem. Vēl daļai ir pārliecība, ka kaut kā jau izkulsies. Tas ir diezgan bēdīgi mums kā sabiedrībai kopumā.
Te gribas pievērsties vēl vienai sāpīgai tēmai par to, kāda ir pensiju 2. līmeņa redzamība. Šobrīd to, kāds ir mans uzkrājums pensiju 2. līmenī, es varu atrast tikai portālā Latvija.lv un arī tad, ja to ļoti apzināti meklēju, vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Nu cik cilvēku to dara? Latvijā neviens pensiju fonds jums šādu informāciju pateikt nevarēs, bet Igaunijā un Lietuvā tā ir redzama jūsu internetbankā. Rezultātā cilvēku informētības līmenis atšķiras būtiski. Pie mums ļoti nenovērtēts ir tas, kas notiktu, ja cilvēki internetbankā redzētu gan 1., gan 2. līmeņa pensijas. Tas būtiski celtu gan ticību pensiju sistēmai, gan ticību nodokļu sistēmai.
Kādēļ pie mums tas joprojām nav izdarīts?
Tas ir sāpīgs jautājums. Mūsu banka par to runā vismaz 10 gadus, bet, ja mēs lietas saucam savos vārdos, tad industrijā gluži vienkārši par to nav vienotības. Pastāv zināmas bažas, ka lielās bankas ir dominējošas, un, ja šāda informācija būtu pieejama internetbankās, tad mazajiem spēlētājiem būtu grūti ielauzties tirgū. Tam es galīgi negribu piekrist, jo ir lielisks piemērs Igaunijā. Igaunijā viens no lielākajiem spēlētājiem pensiju fondu tirgū ir LHV, kas nebūt nav liela banka ar plašu filiāļu tīklu vai plašu klāstu banku operāciju. Tas tikai pierāda, ka tirgus normāli funkcionē arī tad, ja šāda informācija ir pieejama, bet vieta, kur mēs visbiežāk ieskatāmies, domājot par finansēm, ir internetbanka. Ja mēs, tāpat kā igauņi un lietuvieši, blakus savam kontam redzētu informāciju par savu pensiju, tad tā būtu pilnīgi cita motivācija maksāt nodokļus. Kādam varbūt arī būtu noderīgs šoks par to, ka tur nav nekā. Varbūt cilvēks sāks domāt.
Jūs jau pieminējāt iedzīvotāju segmentus pēc ienākumiem. Cik liela daļa no tiem, kuri var atļauties veidot uzkrājumus, to arī dara?
Liela daļa. Protams, šie pētījumi ir aptuveni, bet lielāko ienākumu grupās tie ir pat 40%. Tas nozīmē, ka apziņa par ilgtermiņa uzkrājumu nepieciešamību pamazām veidojas un tie, kuri sistēmu saprot, tai arī uzticas.
Savā ziņā pensiju 3. līmenis un dzīvības apdrošināšana savstarpēji tomēr konkurē. Kādi ir iemesli tam, ka cilvēki izvēlas to vai citu produktu?
Ir diezgan daudzi, kuri izmanto abus pakalpojumus. Pensiju fondā pārsvarā tiešām tiek krāta nauda pensijai, bet dzīvības apdrošināšanā polises ir ar īsākiem termiņiem. Es pat esmu salīdzinoši priecīga dzirdēt priekšlikumus, ka nodokļu atvieglojumus turpmāk varētu piemērot nevis jau piecgadīgām apdrošināšanas polisēm, bet tikai tām, kuru termiņš nav īsāks par desmit gadiem. Es domāju, ka mēs līdz tam esam izauguši. Mums ir daudz stabilāka ekonomika, un pieci gadi vairs nešķiet ļoti ilgs termiņš. Savukārt desmit gadi jau ir optimāls laiks, lai kaut ko sakrātu.
Tomēr jebkurā gadījumā dzīvības apdrošināšanas likviditāte ir lielāka. Mans novērojums ir arī tāds, ka jaunāki cilvēki parasti sāk ar šo likvīdāko produktu, kur nepieciešamības gadījumā līgumu var lauzt un naudu paņemt. Tas dod sajūtu par zināmu brīvību.
Savukārt arvien tuvāk nākot pensiju vecumam, tiek izvēlēti pensiju fondi. Mēs kā sabiedrība, no vienas puses, novecojam, bet, no otras puses, tomēr paliekam arī turīgāki. Tādēļ ir vajadzīgi arī piedāvājumi cilvēkiem pirmspensijas vecumā. Piemēram, ir tāds pakalpojums kā mūža pensijas apdrošināšana. Ja vēl pirms gadiem mēs šajā sakarā runājām par vidējo uzkrājumu trīs tūkstošu eiro apjomā, tad tagad jau tiek runāts par summām pie desmit tūkstošiem eiro. Proti, šīs summas proporcionāli aug, jo ar katru gadu cilvēki ilgāk maksā pensiju sistēmā.
Pašlaik visas četras apdrošināšanas kompānijas, kuras piedāvā mūža pensijas apdrošināšanu, līgumu piedāvā no trīs tūkstošu eiro robežas. Tad šo latiņu jūs varētu celt uz augšu?
Trīs tūkstoši ir optimālā summa. Tiem, kuriem pensiju 2. līmenī uzkrātā summa ir mazāka, pamatā to grib pievienot pensijai no pensiju 1. līmeņa. Savukārt tie, kuriem uzkrājums ir lielāks, jau sāk domāt par to, lai pensijā neiztērēto summu varētu nodot mantiniekiem. Bet par šī sliekšņa celšanu mēs nedomājam.
Pašlaik visi apdrošinātāji tomēr nepiedāvā mūža pensijas apdrošināšanu. Vai tā arī paliks jeb ar laiku šajā pakalpojumā varētu iesaistīties visi?
Te galvenais faktors ir garantijas. Ja mēs pieņemam, ka pensiju 2. plānā ir uzkrāta summa X, tad mums ir jāaprēķina potenciālā ikmēneša pensijas izmaksa. Taču atšķirībā no pensiju 1. līmeņa šīs pensijas netiek indeksētas. Tādēļ ir jādomā, kā šo summu padarīt elastīgāku, jo ir arī riski. Pensiju kapitāls finanšu tirgos var augt, bet kādu brīdi var arī krist. Līdz ar to šajā pakalpojumā ir vieta uzlabojumiem, jo no vienas puses caur šo apdrošināšanas līgumu mēs gribam garantijas, no otras puses mēs gribam pelnīt vairāk no ieguldījumiem finanšu tirgos, kur savukārt ir iespējamas svārstības. Līdz ar to es teikšu, ka tie, kuri pašlaik piedalās šī pakalpojuma sniegšanā, ir tie, kuri ir gatavi sniegt garantijas.
Eiropā dzīvības apdrošināšana ir dominējošais apdrošināšanas veids, bet Latvijā tā būtiski atpaliek no risku apdrošināšanas. Kādēļ šeit cilvēki vairāk domā par mantas, nevis savas dzīvības apdrošināšanu? Vai tas mainīsies?
Es tomēr domāju, ka nav īsti korekti salīdzināt uzkrājumu veidošanu ar risku apdrošināšanu. Te tad ir jāatdala dzīvības ar riska elementu apdrošināšanu, proti, kad tiek izmaksāta atlīdzība nāves gadījumā neatkarīgi no uzkrātās summas apmēra. Te es piekrītu, ka mūsu sabiedrībai ir skaidrs, ka ir jāapdrošina mašīna un māja. Taču, ja mums nebūtu līzinga un kredīta, kuri prasa šo apdrošināšanu, vai mēs paši kā nācija kaut ko darītu? Par to es šaubos. Tādēļ mani arī pārņem duālas sajūtas, redzot palīdzības lūgumus, piemēram, pēc ugunsgrēkiem. Protams, ir cilvēki, kuriem arī pirms tam ir bijuši grūti materiālie apstākļi. Taču daudziem gribas jautāt: par ko jūs domājāt pirms tam? Tā jau ir apdrošināšanas būtība - mēs visi regulāri sametam kopā līdzekļus, lai, notiekot nelaimei, var sniegt palīdzību. Savukārt pie mums bieži vien par to sāk domāt tikai tad, kad tā nelaime atnāk. Un te ir atšķirība starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Man joprojām nav skaidrs, kādēļ latvieši ir kūtrāki tieši dzīvības un personas apdrošināšanā. Mums ir daudz raksturīgāka paļaušanās uz to, ka ar mani nekas nenotiks, pēc manis kaut ūdensplūdi utt. Igaunijā un Lietuvā vēlme pasargāt sevi un savu ģimeni ir daudz lielāka. Tādēļ tas lielā mērā ir mūsu domāšanas jautājums.
Savukārt uzkrājumu produkti būtu vairāk jāanalizē kopā ar pensiju fondiem. Protams, ka te mēs arī redzam pozitīvas tendences. Kaut vai tādēļ, ka pensiju 2. līmenī obligāti nonāk 6% no mūsu sociālajām iemaksām. Taču kopumā tas, protams, nebūt nav pietiekami, un jautājums ir, kādā veidā to segt.
Kurus no dažādajiem dzīvības apdrošināšanas produktiem Latvijas iedzīvotāji izvēlas visvairāk?
Visvairāk tie ir tirgum piesaistītie apdrošināšanas līgumi. Lai arī mēs sniedzam garantijas un uzskatām, ka tā ir būtiska lieta klientiem, mēs visiem arī liekam pie sirds, ka šo uzkrājumu atdeve ir ļoti maza. Lai kaut ko nopelnītu, ir arī jāuzņemas risks. To mēs redzam arī šā gada tendencēs, kad arvien vairāk klientu izvēlas tirgum piesaistīto apdrošināšanu. Protams, ne visi izvēlas aktīvos plānus, bet arī mērens risks dod labāku atdevi nekā garantijas. Līdz ar to var teikt, ka tendence ir atvadīties no garantijām.
Kā ir ar uzkrājumu bērniem popularitāti?
Tie ir mērķa uzkrājumi un attīstās ļoti labi. Turklāt uzkrājuma termiņš ir samērojams ar bērna pieaugšanas gadu skaitu. Mēs arī iesakām veidot uzkrājumu līdz bērna 25 gadu vecumam, jo to vajadzības gadījumā var arī saīsināt. Taču, ja izvēlas līdz 18 gadiem, tad nereti ir situācijas, ka kāds vēl nav beidzis skolu, kāds vēl nav izdomājis, kur mācīties. Vienlaikus tieši šis ir viens no spēcīgiem mērķiem krāšanas aspektā. Jauno polišu skaits ar uzkrājumu bērniem ir mērāms vairākos tūkstošos gadā.
Vai dzīvības apdrošināšanā varētu mainīties komisijas maksas?
Jā. Īpaši karsts kartupelis šajā gadījumā gan ir pensiju 2. līmenis, kur diskusijas par komisijas maksām notiek jau ilgāk nekā gadu, nevis kā daži norāda, ka nesen. Ja mēs paskatāmies uz citu valstu pieredzi, kad Horvātija izauga līdz mūsu trīs miljardiem eiro, tad arī samazināja cenas. Proti, kad tirgus apmērs ir mazs, lielāka ir cena. Tad, kad tiek sasniegts noteikts tirgus apmērs, tad cenu var samazināt. Ja mēs skatāmies uz Zviedriju, kur uzkrāti ir 88 miljardi eiro, tad cena ir vēl zemāka. Tāpat cenas iet lejup kā tādas, jo ir arvien lielāka darba automatizācija un cilvēku darba apjoms samazinās arī industrijā, kuru sauc par aktīvu pārvaldi.
Taču, ja mēs skatāmies tieši uz dzīvības apdrošināšanu, tad joprojām uzkrāta ir maza summa. Turklāt ārkārtīgi dārga ir tieši klientu konsultēšana. Kad mēs stāstām par dzīvības apdrošināšanu, par pensiju fondiem, tad tā ir stundu gara saruna un dažkārt ne viena vien. Ja paskatāmies vēsturiski, tad cenu kritums jau ir bijis un konkurence viennozīmīgi cenas ir dzinusi uz leju. Es domāju, ka šis process turpināsies.
