Diskutējot par pašreizējo pensionāru finanšu situācijas uzlabošanu, publiskajā telpā aktualizējušās diskusijas par “bāzes pensiju”. To pamatā ir drūmā vecuma pensijas statistika – pagājušajā gadā vidējā izmaksāta vecuma pensija bija 550 eiro, taču, kā liecina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) dati, arvien aptuveni katrs desmitais pensionārs saņem vecuma pensiju, kas mazāka par 300 eiro. Problēma ir skaidra, taču, vai piedāvātie risinājumi tik tiešām var uzlabot situāciju? Turklāt, nākamajām pensionāru paaudzēm visdrīzāk būs nepieciešami pavisam citi risinājumi.
Visi līdz šim publiski izskanējušie scenāriji “bāzes pensijas” ieviešanai patiesībā ir darba stāžā balstīto piemaksu sistēmas izmaiņas, ne “bāzes pensija” tās klasiskajā izpratnē, proti, kā garantētais minimums, kas tiek izmaksāts visiem pensionāriem neatkarīgi no citiem apstākļiem. Līdz ar to rodas jautājumi, ko tad īsti plānots risināt un kā tas mainīs kritiski zemo pensiju saņēmēju ienākumus?
Jādomā par minimālās pensijas saņēmējiem
Fakts, ka katrs desmitais pensionārs saņem valsts vecuma pensiju, kas ir būtiski mazāka par neapliekamo minimumus, ir traģisks. Diemžēl visi risinājumi, kur pensijas palielinājums tiek saistīts ar darba stāžu, nekādi nepalīdzēs tiem senioriem, kuriem pensija ir maza tieši nelielā darba stāža dēļ. Jāpatur prātā, ka savulaik pensijā varēja doties pat desmit gadus agrāk nekā šobrīd, līdz ar to mūsu vidū ir cilvēki, kuriem šobrīd ir vairāk nekā 85 gadi un kuri pensijā pavadījuši trešdaļu sava mūža. Pie šāda scenārija “bāzes pensija” (klasiskajā izpratnē) tik tiešām varētu būt noderīgs risinājums, taču paralēli tas būtu arī bīstams, jo mazinātu motivāciju godīgi veikt Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) tiem, kuri šobrīd strādā un, godīgi veicot visu nodokļu apmaksu, “krāj” savu darba stāžu.
Tā kā mūsu pensiju sistēma balstās gan solidaritātes principā (šodienas strādājošie caur sociālajām iemaksām sedz šodienas pensionāru pensijas), gan līdzdalības principā (pensija ir atkarīga no darba stāža), iznīcināt motivāciju veikt Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas mēs vienkārši nevaram atļauties. Ir jārīkojas tieši pretēji – jāstiprina cīņa pret ēnu ekonomiku un jāveicina ienākumu godīga uzrādīšana. Ir jānovērš problēmas, kas veicina cilvēku atrašanos ekonomikas pelēkajā zonā.
Risinājums nākotnes pensionāriem
Celt vismaz šobrīd strādājošo, tātad nākotnes pensionāru, izredzes saņemt cieņpilnu pensiju, varam ar vairākiem mehānismiem. Pirmais no tiem ir iemaksu celšana pensiju 2. līmenī. Kopš pensiju 2. līmeņa izveides, tajā ir veikti ārkārtīgi daudz uzlabojumu, un to ļoti spilgti redzam ieguldījumu plānu rezultātos, kas par spīti regulārām svārstībām finanšu tirgos, ilgtermiņā turpina izaugsmi. Lai izvairītos no katastrofālā pensiju atvietojamības krituma nākotnē, pensiju 2. līmenī būtu jānovirza 10% bruto algas. Politiķu pretargumenti šādai idejai ir mīti "pārvaldnieki vienkārši grib nopelnīt" un " pensiju 1. līmenis ir pelnošāks". Par to, kādēļ abi šie apgalvojumi ir nepatiesi pēdējā pusgada laikā jau runāts ārkārtīgi daudz un nav vērts atkārtoties. Vienu retorisku jautājumu gan vēlos piemetināt: “Ja pensiju 1. līmenis ir pelnošāks, kādēļ vispār nepieciešama bāzes pensija?”
Otrais – celt finanšu pratību, tādējādi veicinot brīvprātīgo uzkrājumu veidošanu. Pat rodot risinājumu, kas nākotnē spēs pensiju atvietojamību noturēt 50% robežās, pensionēšanās tāpat nozīmēs būtisku ienākumu sarukumu. Lai nākotnes pensija būtu vismaz 70-80% no pirms pensijas ienākumiem, ikvienam no mums ir jāveido brīvprātīgie pensijas uzkrājumi, diemžēl cita ceļa nav. Turklāt, lai izveidotu vērā ņemamu uzkrājumu ar saprātīgām un finansiālo spriedzi neradošām iemaksām, krāšana jāsāk jau jaunībā.
Trešais – te palīgā var nākt arī darba devēji, iekļaujot savā “labumu grozā” uzkrājumu veidošanu darbiniekiem. Starp citu, tieši darba devēju veidotie pensijas uzkrājumi ir pamatā, piemēram, Skandināvijas valstu pensiju sistēmām, kuras nereti uzlūkojam kā piemēru. Savienojot šos trīs elementus, varam celt nākotnes pensionāru izredzes saņemt jēgpilnu pensiju, kas ļaus dzīvot nevis izdzīvot.
