Ja runā salīdzinājumos, mūsu pensiju sistēmas «mājas projekts» ir labs, un tā ir uzbūvēta uz labiem pamatiem, tikai, piemēram, sētas pusē viens kvadrātmetrs sienas nav nokrāsots. Vai tāpēc būtu jājauc visa māja nost līdz pamatiem? To laikraksts “Dienas bizness” cenšas noskaidrot sarunā ar IPAS SEB Investment Management valdes priekšsēdētāju Jāni Rozenfeldu.
Dažos pētījumos secināts, ka mums ir septītā ilgtspējīgākā pensiju sistēma pasaulē. Kādas ir jūsu domas par šo?
Tas ir Vācijas apdrošinātāja Allianz pētījums, kurā pirms diviem gadiem bijām devītajā vietā. Sistēma ir vērtēta no ilgtspējas viedokļa, secinot, ka tie principi, uz kuriem mūsu sistēma ir uzbūvēta, ir ļoti labi. Projekts ir labs, un to nevajag bojāt. Ja to realizē praksē – ilgstoši un pilnvērtīgi, bez nobīdēm –, tad tam būtu jāstrādā adekvāti. Tas nav pētījums par to, cik liela naudas izteiksmē pensija ir šodien.
Cilvēki, lasot šādu pētījumu rezultātus, ir skeptiski!
Ilgtspēja nozīmē, ka daudzu gadu desmitu garumā tiek dota iespēja ar saprātīgiem pieņēmumiem veidot uzkrājumus pensijai. Tiem, kuri šo sistēmu pilnvērtīgi izmantos, izredzes beigās kaut ko saņemt pretī ir samērā labas. Problēma ir, ka šodien pensionāru ir ļoti daudz un mūsu pensiju sistēmai ir tikai 20 gadi, kas ir īss laika periods. Neaizmirsīsim, ka 90-to gadu vidū to iesāka absolūti no nulles. Protams, šodienas pensionāru arguments ir pilnīgi saprotams – mēs taču visu mūžu strādājām. Politiskās sistēmas maiņa nozīmēja, ka visam iepriekšējam naudas izteiksmē tika pārvilkts pāri krusts. Tur nekā nebija, pilnīgi nekā. No tāda viedokļa tas princips, kā mūsu pensiju sistēma strādā, ir pat ļoti draudzīgs tagadējiem pensionāriem.
Patiesībā šodienas strādājošie pat ļoti solidarizējas. Cita lieta ir nodokļu apjoms, no kura tad valsts var arī finansēt šodienas pensijas. Nav te vieglu, patīkamu atbilžu. Tomēr principi, uz kuriem sistēma ir uzbūvēta, ir normāli, ja tos izmanto. Ja tos izmanto... Tad ir atkal pretējs piemērs.
Es personīgi pazīstu cilvēkus, kas savulaik ļoti lepojās, ka viņi aktīvi darbojas ar sīku tirdzniecību, teiksim, Rīgas centrāltirgū, nemaksājot nekādus nodokļus. Darīja to padsmit, divdesmit gadu garumā. Kad sāk tuvoties pensijas vecums, viņi saprot, ka pensiju apjoms, kas viņiem pienākas, ir niecīgs. Ja cilvēki darbojas pelēkajā ekonomikā, tad viņiem ir vajadzīgi jebkādi privātie uzkrājumi.
Skaidrs. Ar ko tad būtu jārēķinās nākotnes pensionāram? Te nesen Swedbank bija veikusi aptauju, kas liecināja, ka 70% mūsu valsts iedzīvotāju vēlētos doties pensijā līdz 61 gada vecumam, 80% gribētu saņemt pensiju esošo ienākumu apmērā vai lielāku! Šajā pašā laikā liela daļa neveido uzkrājumus... Grib daudz, bet neko darīt šajā sakarā negrib.
Puspajokam kaut kad lasīju par Pakistāniešu autovadītājiem. Viņi bija uztaisījuši aptauju, uz ko viņi paļaujas tad, kad viņi uz līkumaina kalnu ceļa veic apdzīšanas manevrus. Vairums atbildēja, ka viņi paļaujas uz Dievu. Tā tas ne pārāk labi strādās.
Tas arī ļoti tieši saistīts ar demogrāfiju. Mēs labi zinām, kāda ir šī situācija tagad. 90-to gadu sākumā bija milzīgs dzimstības kritums. Tie ir jaunieši, kas tagad sāk strādāt. Viņu ir divreiz mazāk nekā iepriekšējās paaudzes cilvēku. Jau tagad daudzi ir aizbraukuši strādāt kaut kur ārpus Latvijas. Paliek arvien mazāk cilvēku, kas produktīvi strādā un maksā nodokļus, no kuriem tā brīža pensionāriem var samaksāt. Tas kļūs tikai sliktāk. Šī attiecība starp strādājošajiem un pensionāriem neuzlabosies. Es, protams, negribētu runāt par tādu situāciju, ka tā uzlabojas, cilvēkiem masveidā mirstot ātrāk. Tas arī patiesībā nenotiek, lai cik mēs kritizētu mūsu medicīnas sistēmu, - cilvēku vidējais dzīves ilgums palielinās. It īpaši sievietēm. Zāles kļūst labākas, un efektīvākas kļūst arī ārstniecības metodes.
Tendence ir skaidra – pēdējā gadsimta laikā vidējais dzīves ilgums pasaulē ir aptuveni dubultojies. Šodienas pensionāram tādējādi būtu jārēķinās, ka viņš, ļoti iespējams, dzīvos ilgāk nekā viņa priekšteči un viņam būs nepieciešams arī vairāk naudas, lai sevi uzturētu, par ko savukārt nepieciešams sākt domāt jau laicīgi.
Par to domāt tad, kad tev jau ir 60 gadi, ir vismaz 35 gadus par vēlu. Turklāt demogrāfiskās tendences liecina, ka ar paļaušanos uz valsti noteikti nebūs pietiekami. Attiecībā uz pensionēšanās vecumu gan ir jārēķinās, ka tas būs augstāks. Protams, šis ir jautājumus, kuru politiķi negrib aiztikt. 61 gads ir vienkārši jāaizmirst, un jau tagad šis slieksnis pakāpeniski tiek palielināts.
Pensionāru īpatsvars pieaug, kas nozīmē, ka tie kā grupa kļūst vēl pat par svarīgākiem vēlētājiem....
Protams, tas ir ļoti tieši saistīts, un tur patiesībā sanāk ļoti tiešs interešu konflikts. Skaidrs, ka cilvēkiem vienmēr būs argumenti. Pensionāri teiks, ka vajag tūlīt un vairāk, ir problēmas ar veselības aprūpi utt. Liela daļa no tā ir arī taisnība. Tomēr statistika nemelo – mirstības-dzimstības ziņā tā ir visai precīza.
Ir vairākas Rietumeiropas valsis, kas pensionēšanās vecuma paaugstināšanas ziņā iet uz 67 gadiem. Mans personīgais viedoklis ir, ka man būs jāstrādā līdz 70 gadiem - tas ir pilnīgi reāli. Rietumos demogrāfiskā aina mums patiesībā ir ļoti līdzīga.
Varbūt dažās valstīs to mīkstina imigrācija, bet faktiski visur tendences ir līdzīgas - bērni dzimst mazāk, un ir jautājumi par to, vai esošā sistēma vecumdienās spēs nodrošināt pensijas. Ja viņi paši neko nekrās un paļausies tikai uz valsti, tad viņiem būs tādas pašas problēmas. Ienākumu aizvietojamība šādos gadījumos noteikti nebūs 100% un ne pat 60%.
Pirmsākumi mūsdienu pensiju sistēmai bija Vācijā 19. gs. beigās. Tolaik vidējais dzīves ilgums bija ap 40 gadiem. Nemaz nerunājot par kariem, cilvēki mira no kaitēm, ko šobrīd var izārstēt dažu dienu laikā. Tāpat problēmas bija, piemēram, ar pārtikas pieejamību. Toreiz vecuma pabalsts tika maksāts līdz mūža beigām tiem, kuri ir sasnieguši 70 gadu vecumu. Tas tika balstīts uz to, ka šādu cilvēku nemaz tik daudz nebija. Problēma ir, ka politiķi ļoti veikli pensionāru elektorātu uzrunā ar jauniem solījumiem. Tas ir jauki līdz kādai robežai – kamēr to var atļauties. Rietumeiropā daudzās valstīs pensiju sistēma joprojām ir balstīta uz pirmo līmeni, un šajās valstīs sasolīts ir ļoti daudz... Solīt jau var daudz, bet kādā brīdī jāsāk arī maksāt. Tas ir delikāts jautājums, un nekad te nebūs vieglu atbilžu un risinājumu. Jautājums vairāk ir par to, vai tā brīža politiķi spēj skatīties tālredzīgāk nekā līdz nākamajām vēlēšanām.
Politiķis jau pēc savas būtības domā tikai četru gadu periodā!
Demokrātija ir jauka, bet šī ir viena no tās vājajām pusēm. Ja vēl par Latviju, tad mūsu pensiju sistēma ir atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām pasaulē tāpēc, ka pagaidām mūsu politiķi vēl nav pārlieku daudz sasolījuši. Uz kā rēķina rietumvalstis ir spējušas piedāvāt tik lielus sociālos labumus? Faktiski tas ir uz aizņemšanās rēķina, ko līdz kaut kādai robežai darīt var, bet tas nekādā gadījumā nav ilgtspējīgs risinājums vairāku gadu desmitu griezumā.
Sekas jau mēs redzam... Pats ekstremālākais piemērs ir Grieķija, kura vienkārši atsitas sāpīgi pret mūra sienu. Mēs šajā ziņā esam daudz progresīvāki, teiksim, par Franciju, kur pirmais līmenis - valsts pensija - ir pats galvenais. Viņi tikai tagad filozofē - ko darīt un ko mainīt, labi saprotot, ka to, ko viņi ir sasolījuši, nespēs izpildīt. Īstermiņā var lāpīties ar aizņemšanos, bet ilgtermiņā tas nestrādās.
Kāds būtu mūsu pensiju sistēmas rezumējums?
Valsts aug un attīstās, un vidēji mēs dzīvojam krietni labāk nekā pirms 25 gadiem. Vai varēja labāk? Skaidrs, ka varēja, un visādas kļūdas ir pieļautas. Bet atpakaļ skatīties un vērtēt ir viegli. Tajos brīžos, kad bija jāpieņem būtiskie lēmumi, pieredze un informācija bija tik, cik bija.
Patiesībā ar to mēs saskaramies arī investējot. Tu pieņem lēmumu kaut kur ieguldīt ar vairākiem pieņēmumiem, bet paredzēt visus iespējamos notikumus un ietekmējošos faktorus ir absolūti nereāli. Ja tu visu mēģināsi aptvert, tad tu vienkārši nenonāksi līdz lēmumam. Ir kaut kādā brīdī jāpieliek punkts un jāizlemj – darīt vai nedarīt. Tas pats ir arī ar to, kā tā mūsu sistēma ir attīstījusies. Mūsu pensiju sistēmā nevajag revolūciju, bet nepieciešama pieregulēšana.
Tās runas, ka viss ir slikti un sistēma nestrādā, mēģina virzīt ļaudis, kuru patiesais mērķis, visdrīzāk, ir pagrābt kaut ko no šobrīd jau uzkrātā un nopirkt balsis nākamajās vēlēšanās. Varbūt arī viņiem pašiem ir interese iesaistīties pensiju biznesā, bet viņi to grib darīt, vispirms sagraujot esošās sistēmas reputāciju, un tad iejāt balta zirga mugurā.
Par kādu pensiju plānu ienesīgumu mēs varam runāt? Kas no tā izriet, un kas būtu jāsaprot?
Vissmagākie ir salīdzinājumi ar inflāciju. Kamēr mēs nesasniegsim tādu attīstības līmeni, kas ir tuvāks eirozonas vidējam rādītājam, mūsu inflācija, tīri dabīgi, būs nedaudz lielāka, bet procentlikmes būs vienas. Tā ir tāda vidējā temperatūra slimnīcā, uz ko tēmē Eiropas Centrālā banka. Tad ir jautājums, vai ir instrumenti, ar kuriem vari pārsniegt inflāciju. Ilgtermiņā akcijas labāk par citām aktīvu klasēm atspoguļo reālo ekonomikas izaugsmi. Atgādināšu, ka mums otrajā pensiju līmenī maksimālais pieļaujamais ieguldījums akcijās ir 50% – tas ir aktīvajiem plāniem. Konservatīvie plāni akcijās nedrīkst ieguldīt nemaz. Viņiem sasniegt augstu reālo ienesīgumu (pēc inflācijas) pie tādām procentlikmēm, kādas ir pašlaik, vienkārši ir nereāli. Tur tā matemātika nestrādā.
Bieži kādos salīdzinājumos aprēķini ir pārlieku vienkāršoti. Tajos neņem vērā to, kā patiesībā pensiju uzkrājumi gan otrajā, gan trešajā pensiju līmenī veidojas. Viņi pieņem, ka kāda summa X tiek investēta pirmajā dienā un tiek turēta visu laika periodu. Es tev varu garantēt, ka tavs pensiju ienesīgums būs atšķirīgs no mana, pat ja izmantojam vienu un to pašu pensiju plānu. Kāpēc? Tāpēc, ka nav tā, ka tev ir viena konstanta naudas summa, kas ir ieguldīta visu laiku. Ja tu maksā sociālo nodokli, tu to maksā katru mēnesi un katru mēnesi arī daļa no šīs summas iekrīt tavā otrā līmeņa personīgajā kontā. Arī trešajā pensiju līmenī uzkrājums parasti veidojas pakāpeniski un dažādas naudas summas strādā dažādus laika periodus. Tomēr jāņem vērā, ka garākā termiņā, pēc vairākiem pilniem ekonomiskajiem cikliem, piemēram, pēc 35 gadiem, kopējais rezultāts noteikti ir pozitīvs.
